Latvijas ezeros atrodamā zemes dzīļu resursa sapropeļa izmantošanas iespējas nav apgūtas nesakārtotās likumdošanas dēļ, pirmdien raksta laikraksts Diena.
Tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Ogres Trikotāžas kombināta darbiniekiem tika izveidota speciāla dziednīca un piešķirta iespēja pēc darba relaksēties desmit spēcinošās, labsajūtu veicinošās Ogres apkaimes ezeros iegūtā sapropeļa vannās. Vai būtu daudz tādu, kuri no šādas iespējas atteiktos mūsdienās?
Sapropelis ir ezerdobes pamatnē ilgākā laika periodā bioķīmisku un fizikālu pārvērtību rezultātā – sajaucoties minerāliem komponentiem – veidojušies ezeru organiskie nogulumi. Jau XX gadsimta otrajā pusē zinātnieki izpētīja, ka sapropeli var izmantot ne tikai kosmetoloģijā un ārstniecībā, bet arī lauksaimniecībā, lopkopībā, būvmateriālu ražošanā un ķīmiskajā pārstrādē. Par šo ezeru dzīļu bagātību, kas veidojas, ūdenstilpei aizaugot, netika aizmirsts arī XXI gadsimta pirmajā desmitgadē. Inovatīvām idejām atvērti uzņēmēji, kuri bija gatavi ieguldīt līdzekļus ne tikai tūrisma attīstībā viņiem piederošos ezeros un to apkaimēs, bet arī ilgtspējīgā biznesa attīstībā, arī saimnieciski domājošas pašvaldības ar jauniem spēkiem ķērās pie idejas par racionālu sapropeļa izmantošanu. Turklāt speciālisti sapropeļa izņemšanā no aizaugošiem ezeriem saskatīja arī videi draudzīgus ieguvumus.
Kā Diena rakstīja 2012. gada augustā – tālaika eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks paudis uzskatu, ka sapropelis būšot Latvijas Nokia, respektīvi, veiksmes stāsts uzņēmējdarbībā un ekonomikā. Kopējie sapropeļa resursi Latvijā taču esot mērāmi divos miljardos kubikmetru! Veiksmes stāstam 2008. gadā noticēja Ludzas uzņēmējs Jevgēnijs Lukašenoks, kurš, ilgu laiku darbojies maizes biznesā, nodibināja uzņēmumu LatSaprox un pievērsās sapropeļa ieguvei un mēslojuma ražošanai no tā. Perspektīvu šai nozarei saredzēja arī Ogres novada pašvaldība, kuras teritorijā ir divi ar sapropeļa nogulsnēm bagāti ezeri. Ogres Biznesa un inovāciju centra vadītājs Uģis Amons tolaik atzina, ka «sapropelis ir mūsu nacionālais resurss».
Pagājuši teju pieci gadi, taču, kā izrādās, veiksmes stāsts nav izstāstāms tālāk par prologu. Vai tiešām Latvija nav ieinteresēta vides un infrastruktūras sakārtošanā, dabas resursu izmantošanā un uzņēmējdarbības atbalstīšanā, lai gan daudzviet Eiropā un pasaulē sapropeļa izstrādes prakse liecina par pozitīviem ieguvumiem?
«Zeiļu ezeru Latgalē pie Ludzas mans tēvs Jevgēnijs nopirka atpūtas un rekreācijas centra izveidei. Sākām ar to, ka ezeru iztīrījām un labiekārtojām, tad arī izpumpējām no ezera pirmos sapropeļa spainīšus. Sākumā domājām, ka tās būs smiltis, bet izņēmām dūņas. Sākām pētīt, kāds ir to sastāvs, meklējām informāciju internetā un uzzinājām par sapropeli,» stāsta Jevgēnija Lukašenoka dēls uzņēmējs Dmitrijs Lukašenoks.
Noskaidrojuši, ka jau padomju laikos plašāki sapropeļa pētījumi veikti Baltkrievijā un arī Latvijā bijušas iestrādes, kā sapropeli pārstrādāt lauksaimniecības mēslojumā, Lukašenoki nolēmuši ideju realizēt un mēslojuma industrijas attīstībā ieguldījuši aptuveni 100 000 eiro. «Nepirkām ne brendu komponentus, ne iekārtas. Komponenti bija latgaliešu meistaru roku darbs, un izmantojām to, kas lētāks pieejams Ukrainā, Baltkrievijā. Tiem Latvijas kolēģiem, kas šim biznesam pievērsās nopietnāk, ieguldījumi bija ap diviem miljoniem eiro,» paskaidro D. Lukašenoks.
Lai gan, piemēram, Kanādā, sapropeļa industrija ir ļoti attīstīta, diemžēl dažos nākamajos gados gan Lukašenoku uzņēmums, gan viņu konkurenti nenonāca pie produkta, ko var tirgot. «Produkts, kas teorētiski varēja būt veiksmīgs, izrādījās pārāk dārgs pasaules tirgū un ne īpaši konkurētspējīgs loģistikas un paša sapropeļa struktūras dēļ,» skaidro Dmitrijs.
Ieceres gan bijušas grandiozas – tā kā sapropelim piemīt spēja ne tikai bagātināt augsni, bet arī veidot to vietās, kur augsnes nekad nav bijis, noieta tirgu Ludzas uzņēmēji cerēja atrast arābu valstīs, kur investē ļoti daudz līdzekļu lauksaimniecībā. Tas nozīmētu kaprīzo sapropeli, kam ir smalka struktūra un liels organisko vielu daudzums, transportēt kā ūdeni, taču transportējot radās šīs želejveidīgās substances atūdeņošanās risks.
Plašāk lasiet rakstā Dabas bagātība, kas var noderēt biznesam pirmdienas, 30.marta laikrakstā Diena (8.,9.lpp.)!
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu