Lai arī savulaik Rēzekne ieguvusi speciāli ekonomiskās zonas (SEZ) statusu, kas ļauj uzņēmējiem baudīt nodokļu atlaides un ieņemt būtisku lomu pilsētas attīstībā, šobrīd drīzāk pāri viņiem valda lielais bezdarbnieku pūlis, raksta laikraksts Diena. Kopumā pilsētā bez darba esot vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku - katrs piektais darbspējīgais iedzīvotājs.
Rēzeknes lielākie uzņēmēji būtisku darbavietu skaita pieaugumu nesolot, tāpēc pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs cerot uz ķīniešiem.
Vienlaikus gan mērs arī atzinis, ka mūsdienu rūpnīcu īpatnība ir tāda, ka tām ir lielas jaudas, bet tās nodarbina salīdzinoši nelielu darbinieku skaitu - ražotnes izveidē tiek ieguldīti daudzi miljoni, bet tajās strādā vien 50 darbinieku.
Kā noskaidrojusi Diena, šobrīd lielākais darba devējs Rēzeknē ir čečenu uzņēmēja Bislana Abdulmuslimova AB Holding kontrolētais Rēzeknes Gaļas kombināts, kur strādā gandrīz 400 cilvēku, taču tur cerības uz lielāku darba vietu skaitu neesot. Par īpašu magnētu vairs nekalpojot 1997. gadā pilsētai tikusī SEZ zona, kurā šobrīd strādā 14 uzņēmumu, lielākais no kuriem ir Latvijas finiera meitasuzņēmums Verems, ko paši rēzeknieši minējuši kā vienu no respektējamākajiem darba devējiem. Tomēr arī Verems zelta kalnus rēzekniešiem nesolot. Latvijas finiera padomes priekšsēdētājs Juris Biķis sacījis, ka Verems plāno piesaistīt Eiropas Savienības projektu līdzekļus un attīstīties, pakāpeniski palielinot strādājošo skaitu. Tomēr arī tad strādājošo skaits tikai tuvošoties četriem simtiem.
Kopumā dažādos pabalstos, kas ir bezdarba sekas, pēc A. Bartaševiča teiktā, Rēzekne šobrīd maksā aptuveni 1,2 miljonus latu gadā, kurā ir gan valsts, gan pašvaldības līdzekļi.
Kā vienīgo risinājumu pilsētas vadītājs saskatot jaunu investoru meklēšanu un ienākšanu pilsētā. Par biznesu Rēzeknē interesējoties pat Ķīnas uzņēmēji. Taču, lai to darītu, jāpiedāvā investoriem pievilcīgas teritorijas. Pēc A. Bartaševiča teiktā, patlaban lielas pilsētas platības atrodas privātīpašnieku rokās. Uz tām joprojām slejas pussagruvušas rūpnīcas. Viņš atzinis, ka gribot panākt likumu izmaiņas, kas «līdzinātos nacionalizācijai, bet attiektos tikai uz teritorijām, kas tiešām degradējušās».