DB Viedoklis

Redakcijas komentārs: Sabiedrībā nedrīkst izdzīvot tikai stiprākie

Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore,12.07.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Katrs pats savas laimes kalējs; mūsu dzīvi veido mūsu izvēles; katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi – tie visi ir uzstādījumi, kuriem piekrīt teju ikviens sabiedrības loceklis.

Skaidrs, ka savu dzīvi lielā mērā veidojam mēs paši un neviens mūs neatbrīvo no individuālas atbildības. Un tomēr – vai tas nozīmē, ka trūcīgie cilvēki (kas ir veseli un darbspējīgā vecumā), neveiksminieki utt. paši vien ir vainīgi, ka dzīvo tā, kā dzīvo? Atbilde ir ar lielu praktisku nozīmi. Proti, ja uzskatām, ka dažādie «lūzeri» paši ir vainīgi un paši ir izvēlējušies savu ne visai veiksmīgo, trūkuma mākto dzīvi, tad loģiska konsekvence ir tā, ka valstij nav īpaši jādomā, kā viņiem palīdzēt. Tā teikt, kaliet paši savu laimi un lieciet mūs, veiksmīgos nodokļu maksātājus, mierā. Savukārt, ja sliecamies piekrist viedoklim, ka nabadzība un trūkums nav tikai un vienīgi konkrētās personas vaina un slinkuma radīta situācija, tad cita ir arī mūsu attieksme pret valsts, jeb mūsu, nodokļu maksātāju, iesaisti šo «nabadziņu» dzīves atvieglošanā. Faktiski tas ir jautājums par sabiedrisko līgumu un solidaritāti.

Var jau, protams, bargi paziņot, ka nav neviena iemesla, kādēļ veseliem, darbspējīgiem cilvēkiem jābūt nabadzīgiem un nespējīgiem pārvaldīt savu dzīvi. Mācieties, veidojiet karjeru un viss notiks. Bet vai tiešām tas tā ir? Intervijā Rīgas laikam kinokritiķe Maija Turovska ir norādījusi, ka dzīvi veido mūsu izvēles, taču liktenis ir tas, kas ir dots. Ja tam piekrītam, tad skaidrs, ka ar savu rīcību varam ietekmēt savu dzīvi, taču ne likteni, kas ir dots lielums (ģimene, kurā esam piedzimuši, iedzimtība, veselības stāvoklis, prāta spējas utt.). Manuprāt, tieši ļoti nevienlīdzīgo doto apstākļu dēļ sabiedrībai, ar to saprotot valsts politiku, ir jāatbalsta vājākie sabiedrības locekļi, neraugoties uz to, ka no malas šķiet, ka tie dzīvo pilnīgi nejēdzīgi.

Vispirms jau mēs katrs piedzimstam ar ļoti atšķirīgām prāta spējām, un katrs skolotājs pateiks, ka ir bērni, kuri, lai kā ar viņiem strādātu, augstskolā nekad nestudēs un, visticamāk, augsti apmaksātus amatus nekad neieņems. Tāpat mēs nākam no ļoti atšķirīgām ģimenēm. Protams, protams, katrs var minēt kādu piemēru, kad bērni no nelabvēlīgām ģimenēm ir dzīvē guvuši ievērojamus panākumus. Tomēr es runāju par tendenci. Un tā, kā liecina starptautiski OECD pētījumi, ir tāda, ka bērniem no nabadzīgām un nelabvēlīgām ģimenēm ir daudz lielāks risks šo nabadzību atražot pašiem savā dzīvē. Domāju, mēs neviens nezinām, kā izveidotos mūsu dzīve, ja būtu auguši ar vecākiem, kuriem ir atkarības problēmas un kuri ar algotu darbu ir uz «jūs».

Līdz ar to ne vienmēr trūcīga un sociāli infantila dzīve ir šo personu apzināta izvēle. Ja nelabvēlīga ģimene iet roku rokā ar bērna novārtā atstātiem talantiem un vecāku nebalstītu prāta spēju izkopšanu, tad diemžēl šis bērns, visticamāk, savā turpmākajā dzīvē būs tas, ko mēdz dēvēt par neveiksminieku. Reti kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka viņš to izvēlējās, šūpulī guļot. Tādēļ valsts pienākums ir atbalstīt vājākos, īpaši tas nepieciešams izglītības sistēmā, kurai būtu jānodrošina, ka katrā bērnā tiek ielikts pamats, lai varētu sekmīgi iekļauties sabiedrībā. Nobeigumā gribētu atsaukties uz Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš kādā no savām runām kā piemēru Latvijai ir minējis Šveices konstitūcijā teikto: tautas stiprums tiek mērīts ar to, kā klājas tās vājākajiem locekļiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Gada pirmajam mēnesim jau redzamas beigas, un interesanti, ka vismaz pagaidām akciju tirgiem padevies viens no pašiem veiksmīgākajiem gada startiem vēsturē. Tas noticis, neskatoties uz pamatā arvien spēcīgākiem pieņēmumiem, ka globālajai ekonomikai izaugsmes ziņā jau klājas un pārskatāmā nākotnē turpinās klāties grūtāk.

Tam it kā būtu jānozīmē lielāks pesimisms finanšu tirgos, lai gan no tā tos šoreiz, šķiet, vismaz daļēji paglābusi centrālo banku retorika. Janvāra sākumā ASV Federālo rezervju sistēma deva mājienus, ka savā likmju paaugstināšanās ceļā tā droši vien būs uzmanīgāka (ASV CB atšķirībā no citiem jau kādu laiku paaugstina likmes). Par to, ka šogad varētu izpalikt eiro likmju paaugstināšana, pagājušonedēļ lika domāt arī Eiropas Centrālās bankas teiktais. Iestāde pamatā uzsvēra lielākus riskus ekonomikai, lai gan oficiālais ziņojums ietver tikai to, ka likmes netiks kustinātas vismaz līdz rudenim. Tikmēr tirgū tiek runāts, ka reālistiskāk eiro likmes varētu tikt skartas vien 2020. gada vidū. Iespējams, varēs teikt, ka centrālās bankas finanšu tirgu atkal būs ievadījušas mērenā «Risk On» stadijā. Turklāt nav pat izslēgts, ka tas, galu galā, materializēsies labākos efektos arī ekonomikai.

Komentāri

Pievienot komentāru