Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisija vakar atbalstīja veselības aprūpes finansējuma sadales regulējumu, kas dara bažīgus privāto medicīnas iestāžu pārstāvjus. Vienotības virzītās izmaiņas paredz, ka privātās medicīnas iestādes turpmāk nevarēs sniegt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Līdz ar to valsts vēlas iejaukties nozarē, kas patiešām sastāv no divām līdzās pastāvošām daļām – publiskās un privātās – ,pēdējo paņemot aiz krāgas un brutāli noceļot no trases.
Atbalstītie grozījumi paredz, ka privātajām medicīnas iestādēm tiks pamests «kauls» tikai tajos gadījumos, ja valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes veselības aprūpes sekundāros un terciāros pakalpojumus nevarēs nodrošināt pilnā apjomā vai nesniegs atsevišķus to veidus. Valsts gatavojās uzlikt ķepu arī uz primārās veselības aprūpes pakalpojumiem, tomēr tas nenotiks – pašas izmaiņas tika izmainītas. Acīmredzot tāpēc, ka lauvas tiesu primārās veselības aprūpes pakalpojumu pašlaik nodrošina tieši privātais sektors. Savukārt sarežģītāki gadījumi par sāpošu zobu, bērna dzimšanu vai slimības lapu izrakstīšanu no privātmedicīnas rokām tiek izņemti pilnībā.
Tikmēr privātās medicīnas postulāts nav mainījies – publiskajam sektoram būtu jādara tikai tas, ko privātais nevar izdarīt labāk. Ar virzītajām izmaiņām regulējumā valsts strauji attālinās no šī uzstādījuma. Tikmēr valsts, šķiet, vairāk domā par to, lai budžeta līdzekļi kā ūdens cikls dabā arvien cirkulētu vienuviet – publiskajā kabatā, prioritāri pacientus tiecoties sūtīt uz nodokļu maksātāju naudas uzturēto ārstniecības iestāžu dakteru kabinetiem. Iespējams, tie ir centieni ar nodrošinātu finansējumu pieturēt valsts slimnīcu, tēlaini izsakoties, grūstošās sienas. Iespējams, no budžeta viedokļa tā ir pat saimnieciska iecere, taču realizējama tā nav, jo privātā medicīna ir attīstījusies straujāk nekā vairums valsts slimnīcu. Arī no pacieta viedokļa tās nereti ir kā divas pasaules vai vismaz dažādi laikmeti. Tajā pašā laikā valsts nav jēdzīgi izmantojusi ilgi riņķī un apkārt maltos ieteikumus pievērsties medicīnas tūrismam, liekot lietā valsts slimnīcu ārstu profesionālo kapacitāti un slimnīcas ne tikai par tiem pašiem valsts līdzekļiem čakli apgādājot ar modernāko aparatūru, bet arī nodrošinot to pienācīgu noslodzi, tā iegūstot papildu līdzekļus no ārvalstu pacientiem, nevis agresīvi iejaucoties privātajā medicīnā. Kā nekā tieši valsts veselības aprūpes nespēja bija iemesls tam, lai nozare pārceltos uz privāto sektoru. Un līdz šim arī valsts bija ar to mierā, jo daļu rūpju par sabiedrības veselību uzņēmās bizness. Acīmredzot pašlaik valsts ir apjēgusi, ka pacienti izslīd tai no rokām. Tā vietā, lai uzlabotu servisu, valsts grib pacientu un naudas plūsmu regulēt ar likuma varu.
