Ilgā dzīve ierobežojumiem, kas liedza daudzstāvu ēku būvēšanu no koka, apliecina vilkšanos astē citām valstīm, kur ir meži un ir arī koka arhitektūras tradīcijas. Protams, tādas ir arī Latvijā – no pirts līdz baznīcai. Tomēr ne daudzstāvu ēku būvniecībā, kas piešķir plašāku elpu namu celtniecības iespējām kopumā. Vienlaikus nav pamata lielām ilūzijām, ka tagad, kad attiecīgos būvnormatīvus valdība ir atsvaidzinājusi, mūsu būvkonstrukciju ražotāji varēs atvēzēties, jo rūkdama sāksies kopš padomju laikiem tabuizētā koka daudzstāvu namu būvniecība. Protams, mūsu koka māju izgatavotājiem, neskatoties uz ierobežojumiem pašu mājās, ir uzkrāta pieredze, būvējot daudzstāvu koka namus nevis savā zemē, bet ārzemēs. Tostarp Norvēģijā vai Lielbritānijā, kur studenti mitinās koka moduļos, kas «līdz rozetei» ražoti Latvijā, bet kopā sastiprināti Anglijas studentu pilsētiņās.
Lai gan durvis ir atvērtas, Latvijas tirgus pašlaik nav nocieties ne pēc koka, ne dzelzsbetona daudzstāvu mājām, sevišķi runājot par mājokļiem. Ņemot vērā aizgājēju un aizbraucēju kopā veidoto ikdienas valsts tukšošanās tendenci, jaunu daudzdzīvokļu ēku, lai arī cik stāvus augstu, būvniecība, tuvākajā laikā acīmredzot tomēr nebūs biežs ziņu temats. Kamēr Pļavnieku, Imantas un citi dzelzsbetona bastioni stāv kā stāvējuši, liela roba dzīvokļu fondā nebūs. Tomēr ticams, ka tiks uzslieta pa kādai paraugmājai – koka vairākstāvu birojs kādai nozares kompānijai vai dzīvokļu ēka to darbiniekiem. Lai gan Ministru kabineta noteikumi ir mainījušies, situāciju tirgū tie, visticamāk, spēcīgi neietekmēs. Tomēr žests ir labs, lai arī novēlots. Pie mums nozare ir izcīnījusi sešus stāvus, kamēr Zviedrijā plāno būvēt 34 stāvus augstu koka debesskrāpi.
Būvnormatīvu sakārtošana varbūt varētu sniegt pienesumu biroju un konferenču telpu piedāvājumam, kas līdz šim no Rīgas un Latvijas gan atbaidījis dažu labu investoru, gan liedzis uzņemt vērienīgus pasākumus, gan nav ļāvis te izmitināt starptautiskas institūcijas vai to daļas.
Burvīgs žests nozarei un sabiedrībai būtu publisko dižēku būvniecība no koka. Tiesa, šis balodītis jau ir grūti noķerams, jo Nacionālā bibliotēka, lielās koncertzāles jau ir uzbūvētas no dzelzsbetona, tāpat Dziesmu svētku estrāde diemžēl neatspoguļos cita mūsu nacionālā lepnuma – kokrūpniecības tradīciju kā tautsaimniecības balsta – kvintesenci. Kultūras ministrijai, kam uzkrāta liela pieredze arī būvniecībā, koks kā latviskā mantojuma daļa nenolasās, betonā iemērktas armatūras stiegras tai tīk labāk. Tāpat sporta būves vai medicīnas iestādes no koka būvētas netiek, lai gan varētu. Koka būvniecības atdzīvināšanai vajadzētu ne tikai uzskatāmu pilotprojektu, bet arī «pilotcilvēku», kas spētu argumentēt, kāpēc koka izmantošana visu spektru ēku būvniecībā ir perspektīva, lai koks parādītos arhitektūrā ne tikai patinā tītajos maskačkas namiņos.