Līdz ar Eiropadomes izvirzīto Urzulu Fon Der Laienu Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatam, par kuru gan vēl jābalso Eiropas Parlamentam (EP), var teikt, ka ir neglābjami diskreditēta kārtība, ka EK prezidenta amatam savus kandidātus izvirza EP partiju grupas un starp kandidātiem pirms EP vēlēšanām notiek debates.
Šādu kārtību ieviesa 2014. gada EP vēlēšanās, lai mazinātu plaisu starp Briseles institūcijām un iedzīvotājiem. Tā kā par EK prezidentu parasti kļūst tās partiju grupas, kura ieguvusi vislielāko balsu skaitu, kandidāts, tad skaidrs, ka šī sistēma nāk par labu Eiropas Tautas partijai (ETP), kura tradicionāli EP vēlēšanās gūst visvairāk balsu. Pret šādu EP grupu vadošo kandidātu sistēmu jau no paša sākuma iestājās Eiropadome, kuru veido dalībvalstu vadītāji, uzskatot, ka EK prezidenta nominēšana ir tās prerogatīva, lai gan par to vēl jābalso EP.
Lai gan līdzšinējā vadošo kandidātu sistēma ar kandidātu debatēm neapšaubāmi ir demokrātiskāka un caurspīdīgāka nekā kārtība, kad par EK prezidentu vienojas valstu, ja būsim godīgi – Francijas un Vācijas, vadītāji, tomēr arī tai ir savi mīnusi un tā liek apšaubīt, vai tādējādi patiesi mazinās plaisa starp iedzīvotājiem un Briseli. Varētu rasties jautājums, vai tiem vēlētājiem, kuri savu izvēli EP vēlēšanās izdarīja, balstoties arī uz to, kuru EK prezidenta amata kandidātu atbalsta viņu izvēlētās partijas, un kuri rūpīgi sekoja līdzi debatēm, nav pamats justies piekrāptiem? No vienas puses, protams, no otras – mēs glaimojam paši sev.
Žurnāls The Economist raksta, ka saskaņā ar aptaujas datiem tikai 4% vēlētāju Francijā un Vācijā izvēli iespaidoja vadošie kandidāti un to debates. Domāju, ka Latvijā to vēlētāju īpatsvars, kuru izvēli kaut mazākajā mērā ietekmēja tas, kādu EK preizdenta amata kandidātu atbalsta viņu favorītās politiskās partijas, bija vēl niecīgāks. Līdz ar to var teikt, ka praksē šai 2014. gadā iedibinātajai kārtībai ir visai maza ietekme uz demokrātiskajiem procesiem Eiropas Savienībā. Tieši tādēļ pret to iebilst arī EP Alde grupa, kura pārstāv liberāļus un demokrātus. Tās līderis, bijušais Beļģijas premjerministrs Gijs Verhofstads vienmēr ir uzsvēris, ka ir jāveido transnacionāli kandidātu saraksti, lai ikviens eiropietis varētu tieši par tiem balsot. Proti, pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES 73 parlamentāriešu vietas ir vakantas. Tās varētu aizpildīt, veidojot transnacionālu kandidātu sarakstu, kas nav piesaistīts konkrētai valstij. No šī saraksta arī nāktu kandidāti EK prezidenta amatam. Tas nozīmē, ka katrs ES pilsonis balsotu par sev tīkamo savas valsts partiju EP vēlēšanās un kādu no transnacionālā saraksta. Tas, kurš iegūtu visvairāk balsu, arī kļūtu par EK prezidentu.
Jāpiebilst, ka šādu transnacionālo sarakstu kārtību līdztekus Alde atbalstīja arī Francijas prezidents Emmanuels Makrons un līdzšinējais EK prezidents Žans Klods Junkers, taču šā gada sākumā EP nobalsoja pret šo priekšlikumu. Pašlaik izskatās, ka esam atgriezušies pie kārtības, kad svarīgākos jautājumus izlemj preses tā sauktais Merkrona duets, kas noteikti nevairo demokrātiju.
