Uzreiz gan jāsaka, ka šoreiz stāsts nav ne par nojauktām sliedēm Latvijas virzienā un nevēlēšanos tās uzlikt atpakaļ, ne arī par Klaipēdas ostas reklamēšanu pasaulē uz Latvijas ostu apcelšanas rēķina. Drīzāk tā ir atgriešanās pie DB jau aprakstītā un komentētā par kaimiņvalsts transporta sektora ilgtspējību salīdzinājumā ar šo jomu Latvijā. Pēc kārtējās vizītes – šoreiz lielākajā leišu autopārvadājumu kompānijā, ar ko rēķinās arī Eiropā, Girteka (par to lasiet kādā no nākamajiem avīzes numuriem) – pārņem deja vu sajūta. Proti, kaut kā lietuviešiem transporta sektorā izdodas būt solīti mums priekšā konkurētspējas ziņā.
Protams, kompānijas īpašnieki un vadītāji nekur never vaļā skeletu skapjus – ja tādi ir – un nemēģina sevi attēlot sliktā gaismā. Taču ir lietas, kuras neapslēpsi, pat ja vēlētos. Pirmā kaitinošā lieta bija atvērtība un pretimnākšana. Piemēram, lai saņemtu pozitīvu atbildi uz lūgumu sniegt interviju ar vienu no kompānijas līdzīpašniekiem un vadības pārstāvjiem, bija vajadzīgs ne vairāk, ne mazāk kā viena stunda. Es gan melotu, ja teiktu, ka Latvijas autopārvadātāji nevēlas runāt, taču pretimnākošāki parasti ir ne pašu lielāko kompāniju pārstāvji. Otrs, kas dūrās acīs – līdzīgi kā iepriekš apmeklējot ostas un dzelzceļa uzņēmumus Lietuvā ‒ pie birojiem redzamais autoparks. Iespējams, ka šeit bija kādas slepenas autostāvvietas, bet katrā ziņā publiski neviens nemēģināja kompensēt kādus savus kompleksus ar superdārgiem braucamajiem. Trešā kaitinošā lieta – attieksme pret šoferiem. Ja dušas, virtuves un gaidīšanai domātās telpas ir vismaz tikpat labas kā mājās, tad konkurentiem ir grūti pārvilināt kompānijas darbiniekus, kaut arī par velti veiktās šoferu apmācības neuzliek viņiem nekādas saistības pret kompāniju. Un tas ir tikai loģiski – ja ir vēlēšanās pēc pozitīvām atsauksmēm un jauniem kontraktiem Eiropā un Skandināvijā, tad vajadzīgi šoferi ar augstu darba kultūru. Savukārt autovadītāju trūkuma apstākļos, par ko sūdzas visā Eiropas Savienībā, tādus nedabūt, ja pati kompānija saviem darbiniekiem nenodrošina cieņpilnu darba vidi un atalgojumu.
Protams, var jau teikt – bagāts dara, kā grib, nabags ‒ kā var. Kā lai mazās kompānijas ar tādu milzeni sacenšas, jo tam visi iepirkumi apjoma dēļ izdevīgāki, turklāt vēl pašam savs remonta centrs, kā arī zinoši juristi, kas orientējas citu valstu likumdošanas smalkumos! Taču arī Girteka pirms vairāk nekā 20 gadiem sāka ar vienu kravas automašīnu un droši vien līdzīgi daudzām citām transporta kompānijām būtu aizslaucīta vēstures mēslainē, ja nodarbotos ar klientu uzmešanu vai neapdomīgu naudas tērēšanu, nevis dabīgu, tirgus tendencēs balstītu attīstību.
Savukārt Lean sistēmas (izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, radīt lielāku vērtību klientam un palielināt konkurētspēju) ieviešana ļauj likt lietā visu darbinieku potenciālu.
