#Šis ir nopietns temats, un karstu to nevajag strēbt, tomēr ļoti daudzi darba devēji apliecinās, ka darbaspēka izaicinājumi sen pārkāpuši sportiska azarta slieksni un kļuvuši par sērgu.
Valdība nākamnedēļ gatavojas vētīt regulējuma izmaiņas, lai piesaistītu augsti kvalificētu darbaspēku no ārvalstīm. Daudzi ar ironiju uztvēruši ziņu par to, ka Latvija vēloties kļūt atvērtāka augsti kvalificētiem ārvalstu speciālistiem, kamēr mazatalgoto darbaspēku no trešajām valstīm tautas kalpi te redzēt īsti nevēlas.
Ironiju piesaucu tādēļ, ka, aplūkojot jautājumu tikai no vienas puses, politiķu veikums izskatās pēc žesta dot iespēju zemāk atalgotās darbavietas paturēt vietējiem darbiniekiem. Labi atalgotos speciālistus un vadītājus ar trompetēm sagaidīsim lidostā, kur grīdas turpinās uzkopt vietējie darbinieki. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens paredz, ka normatīvu izmaiņas dos iespēju piesaistīt pāris simtu viesstrādnieku, bet joprojām Latvijas darba tirgu it kā saglabājot slēgtu iebraucēju pulkiem. Ekonomikas ministrijas izveidotajā plašajā sarakstā iekļautajām 303 (!) profesijām tikšot paātrināta darba atļauju noformēšana, līdz ar to vismaz teorētiski mazinot Latvijas darba devēju teju pa stundām pieaugošo kvalificēta darbaspēka iztrūkuma sāpi. Vai šī tablete pret darba tirgus kaitēm būs efektīva, to redzēsim tikai pēc tam, kad uzņēmumi dalīsies ar veiksmes stāstiem par to, kā aizpildījuši robus savās akūtākajās vakancēs.
Pirmais un būtiskākais jautājums, uz kuru nav atbildes, nav par šādas vai tādas kvalifikācijas darbaspēka ievešanu no šīm vai tām valstīm, bet gan par to, kā radīt tādu nodarbinātības vidi, lai cilvēki ar labu izglītību paliktu iekšējā darba tirgū.
Domāju, ka, piemēram, lauksaimniecības uzņēmumu īpašnieki ar politiķu pārslēgtajām pārmijām šajā jautājumā nav gluži mierā – DB jau vairākkārt ir rakstījis par to, ka paralēli problēmām ar augsti kvalificētu darbavietu aizpildīšanu ir nozares, kurās ir svarīga tieši mazkvalificētā darbaspēka piesaiste. Protams, šajā jautājumā ir arī savi riski. Un tomēr – ja valdība gatavojas šīs abas saistītās tēmas – augsti kvalificētu un mazkvalificētu darbinieku iztrūkumu – apzināti nošķirt, tad sāk šķist, ka tā ir vairāk problēmu atlikšana, nevis risināšana.
Šis ir nopietns temats, un karstu to nevajag strēbt, tomēr ļoti daudzi darba devēji apliecinās, ka darbaspēka izaicinājumi sen pārkāpuši sportiska azarta slieksni un kļuvuši par sērgu, kas strauji izplatās no IT līdz rūpniecībai, bieži vien nešķirojot kvalifikācijas pakāpi, bet drīzāk apliecinot problēmas kopējo sakni – Latvijā akūti trūkst darba roku/galvu. Tāpēc, lai kā negribētos likt uz zoba šo sīksto jautājumu, tomēr politiķiem tas būs jāpārgrauž, lai tas neatstātu negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību. Pašlaik valda zināma eiforija par ekonomisko stāvokli. To nevajadzētu aizslaucīt, velkot gumiju un nepiedāvājot reālas atbildes neatbildētajiem jautājumiem par darbaspēka problēmām. Pirmais un būtiskākais jautājums, uz kuru nav atbildes, nav par šādas vai tādas kvalifikācijas darbaspēka ievešanu no šīm vai tām valstīm, bet gan par to, kā radīt tādu nodarbinātības vidi, lai cilvēki ar labu izglītību paliktu iekšējā darba tirgū. Otrais – kā efektīvāk aicināt mājās to profesionāļu potenciālu, kas savulaik ir sakravājuši somas un pametuši Latviju.
