Lai arī Eiropas Komisijas izstrādātā vīzija lauku attīstībai pēc 2020. gada ir vienkāršota un paredz lielākas pašnoteikšanās tiesības savu mērķu sasniegšanā katrai dalībvalstij, pagaidām nav skaidrs, kā būs iespējams visus priekšlikumus īstenot.
Eiropas Komisija norādījusi, ka jāsamazina atšķirības starp dalībvalstīm, tajā pašā laikā nepasakot, kā to izdarīt. Kā – tas jau nu būtu katras dalībvalsts ziņā. Atbildīgais ministrs uzskata, ka vienlīdzība tiešajos maksājumos jāsasniedz jau 2021. gadā, bet, spriežot pēc nesen notikušās konferences Lauksaimniecības politika pēc 2020. gada, var secināt, ka tas nenotiks tik drīz. Proti, jau tagad redzams, ka 2020. gadā plānotais vidējo tiešmaksājumu līmenis 196 eiro/ha netiks sasniegts, jo pieaugusi apsaimniekojamā zemes platība un līdz ar to maksājums saruks līdz 182 eiro/ ha. Savukārt ES vidējais līmenis augs līdz 267 eiro/ha, līdz ar to mēs attālināmies no šī vidējā tiešmaksājumu līmeņa. Lai to sasniegtu, būtu nepieciešami ne vairāk, ne mazāk kā 1,4 miljardi eiro.
Eksperti norāda - jaunajā piedāvājumā gan redzams, ka par pārtiku vairāk tiek runāts esošās kopējās lauksaimniecības politikas izpratnē, netiek skartas jaunas jomas. Ļoti maz runāts par uztura jeb diētas izmaiņām, netiek runāts par to, ka, pasaulē pieaugot iedzīvotāju skaitam, nevarēsim ēst tik daudz gaļas kā līdz šim. Arī par pārtikas atkritumu samazināšanu nav pietiekami daudz diskutēts. Eiropas Komisijas piedāvājumā tiek runāts par lauksaimniecību kā vidi saudzējošu, bet pamatots ir dabas draugu satraukums par to, kāpēc Vācijā pēdējo 25 gadu laikā aizsargājamās teritorijās kukaiņu skaits jeb biomasa sarukusi par 3/4.
Iespējams,vainojama ir tieši intensīvā lauksaimnieciskā ražošana. Vides aizstāvju organizācijas uzskata, ka tiešmaksājumu saglabāšana nākotnē nav pats progresīvākais solis. Turklāt vides jautājumu lemšanā jāiesaista arī Vides ministrija, jo citādi nekas vairāk kā āzis par dārznieku nevarot sanākt. Ekonomists, zinātnieks Andris Miglavs ir vēl skarbāks – jaunais EK piedāvājums nav revolūcija, bet evolūcija, turklāt neviens nevēlas atzīt, ka kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir smagi slima. Proti, laikā, kad būtu jāārstē vēzis, to izliekamies neredzam, bet meklējam skaistuma uzlabošanas instrumentus. Miglavs nosauc trīs galvenos izaicinājumus – nost ar tiešmaksājumiem kā šķiru, mēs izliekamies neredzam, kas mūs tuvākajā laikaposmā varētu gaidīt, proti, KLP sasaisti ar klimata izaicinājumiem, un trešais – lielākās problēmas rada KLP rezultātā radušās tirgus krīzes, piemēram, divus gadus ilgā piena krīze, kurai nav piedāvāts risinājums. Tāpat būtu jāatsakās no lauksaimnieku un lauku sabiedrības dalīšanas kastās – lielie, mazie vai citādie lauksaimnieki. Skaidrs, ka Austrumu valstu bloka valstis šobrīd ir par revolūciju, bet kopīgā situācija Eiropā vēl neesot tāda, lai kāds šādu lēmumu pieņemtu. Kā konferencē atzina Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja, pilnībā jāmaina pats pamats, noslaukot tīru galdu un to liekot no jauna. Bet kurš gan būs tik drosmīgs? Kā zināms, esošā lauku atbalsta sistēma radusies, balstoties uz vēsturiski aprēķinātiem rādītājiem un pamatiem. Kamēr pamatos Eiropa nav gatava pārrēķināt aploksnes, tikmēr tā ir šķībā namiņa uzfrišināšana, lai tas pilnībā nesagrūst. Neapšaubāmi skaidrs, ka mūsu ekspertiem un sarunu vedējiem būs jāvelta spēcīgi argumenti un pierādījumi, lai Latvijas lauksaimnieku pozīcijas nākotnē nepasliktinātos un tiktu izlīdzināti nevienlīdzīgie maksājumi. Taču priekšdarbi jāveic jau tagad, neatstājot tos uz pēdējo brīdi.