Eiropas politisko neskaidrību plīvuram kļūstot plānākam, viens no blakusefektiem var būt spēcīgāks eiro. Noskaidrojoties, ka pagaidām vecais kontinents tomēr vēl nav krasu politisko izmaiņu priekšā, daudzi finanšu iestāžu analītiķi jau steidz paaugstināt, piemēram, savas eiro/dolāra cenas prognozes. Tāpat pēdējā laikā nostiprinājies pieņēmums, ka straujākai izaugsmei beidzot nobriedusi Eiropas tautsaimniecība, kam arī vajadzētu nākt par labu kopējās valūtas vērtībai. Turklāt jārēķinās, ka mūžīgi ar milzu stimuliem tautsaimniecību neapgādās arī Eiropas Centrālā banka (ECB). Ja tirgus dalībnieki jutīs, ka ECB sāk pašķobīties noskaņojums attiecībā uz kvantitatīvo mīkstināšanu (eiro drukāšanu) un likmju politiku, tad potenciālās izmaiņas, visticamāk, tiks jau laicīgi ietvertas eiro vērtībā.
Pēdējo tirdzniecības sesiju laikā eiro cena gan nedaudz sarukusi – vēl pagājušajā piektdienā tā atradās pie 1,10 ASV dolāru atzīmes, bet šo ceturtdien tā bija noslīdējusi līdz 1,087 ASV dolāru atzīmei. Tas, visticamāk, saistīts ar to, ka optimisms par Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu eiro cenā jau pirms tam lielā mērā bija ierēķināts un tika piedzīvots vairāk vai mazāk klasisks «pērc baumas, pārdod ziņas» fenomens.
Pašlaik apstākļi liek domāt, ka būs jāpārskata vēl nesen aktuālie eiro vērtības pareģojumi. Protams, skatīties svārstīgajā valūtu kursu kristāla bumbā un solīt precīzas prognozes ir muļķīgi. Tā pati ECB valde tradicionāli norāda, ka savus lēmumus nepieņem, lūkojoties uz valūtu kursiem. Tiesa gan, ECB eiro cenu var aplūkot cenu stabilitātes kontekstā (proti, ECB var mēģināt bremzēt eiro cenas pieaugumu, ja jutīs, ka tas var ietekmēt cenu atgūšanos).
Neapšaubāmi valūtu cenu svārstībām liela nozīme ir biznesā, kur spēcīgāks eiro dažiem var apgrūtināt dzīvi. Dārgs eiro apdraud, piemēram, eirozonas perifērijas valstu (un ne tikai) centienus uzlabot konkurētspēju. Arī Latvijas eksportētājiem, kuri eksportē ārpus eirozonas, šāda tirgus reakcija nav labvēlīga, jo dārgs eiro (ja tā vērtība turpina doties vēl augstāk) pavājina to konkurētspēju.
Ja runā par to, ko uzņēmums šajā sakarā var darīt (globālos procesus tam neietekmēt), tad viena no iespējām ir tā saucamā hedžēšanās, kas piedāvā pārvaldīt valūtas cenu izmaiņu riskus. Finanšu iestādes piedāvā iespēju kāda valūtu pāra attiecību nofiksēt, piemēram, jau tagad, bet reāla konvertācija notiek izvēlētā datumā nākotnē par jau iepriekš fiksēto kursu. Jānorāda, ka hedžēšanas būtība ir finanšu plūsmu stabilizācija, padarot tās mazāk atkarīgas no valūtu (vai, piemēram, izejvielu) cenu svārstībām. Protams, fiksējot cenu, uzņēmums arī zaudē iespēju gūt labumu no sev labvēlīgām cenu izmaiņām. Šajā gadījumā gan vēlreiz jāizvērtē, vai tiek dota priekšroka finanšu paredzamībai – ne jau vienmēr veiksies.
