Gruzijā cilvēki dzīvo nesalīdzināmi nabadzīgākos un vienkāršākos apstākļos nekā Latvijā. Taču nekad tur neesmu dzirdējusi gaušanos par dzīvi, stāsta rakstniece Nora Ikstena, kuras grāmata par Gruziju šonedēļ piedzīvo atvēršanas svētkus, vēsta laikraksta Diena pielikums KDi.
«Man bija 38 gadi, kad pirmo reizi mūžā nokļuvu Gruzijā,» stāsta rakstniece. «Mana Gruzijas iepazīšana sakrita ar brīdi, kad Latvijā valdīja krīze. Latvijā visi runāja tikai par krīzes šausmām, bet Gruzijā ieraudzīju, ka cilvēki dzīvo nesalīdzināmi nabadzīgākos un vienkāršākos apstākļos, īpaši laukos. Taču nekad neesmu dzirdējusi gaušanos par dzīvi! Tur cilvēki prot atrast prieku par dzīvi jebkurā situācijā. Manā grāmatā ir šāds fragments: cilvēki brauc pie radiem kalnos, kur notikusi zemestrīce. Izbīlī par tuvinieku likteni viņi ved maizi, ūdeni, bet, ieejot sētā, redz, ka sagrauto māju drupās ir saklāti galdi un cilvēki svin to, ka palikuši dzīvi! Mājas ir sabrukušas, bet viņi paši ir dzīvi. Tas ir gruzīnu tautas raksturā - prieks par dzīvi, dzīves svinēšana, neraugoties uz apstākļiem,» skaidro N. Ikstena.
«Esmu ļoti priecīga, ka iepazinu Gruziju tieši tajā periodā, kad Latvija sāka ļoti piemēroties Eiropas regulām un izskaust visu, kas ir dabisks, vienkāršs, pēc tam atgriežoties un maksājot divtik. Gruzijā piedzīvoju autentiskas ainas - vīna darīšanu, kad vīri ar kājām mīca vīnogas. Daba tur ir pilnīgi neskarta, mežonīga. Tur gani joprojām dzen kalnos aitas kā kopš XIX gs. rakstnieka un gana Aleksandres Kazbegi laikiem. Ir daudz kalnu klosteru, kuri ir nepieejami. Mūki un mūķenes tur meditē un lūdzas, saimniecībās paši audzē govis, slauc pienu, sien sieru un darina svecītes. Šī dabiskā, dzīvā, īstā cilvēka balss, cilvēka esība ir īstas dzīves dāvana. Mūsu šejienes skrējienā un dzīves ritmā Latvijā ļoti reti ir brīži, kad vari ieraudzīt dzīves īstenību. Bet Gruzijā, sevišķi izbraucot no Tbilisi, tā ir uz katra soļa,» viņa stāsta.
N. Ikstena arī norāda: «Domāju, ka man kā cittautietei Gruzijā ir daudz vieglāk nekā manam vīram rakstniekam Levanam Beridzem - gruzīnam Latvijā. Viņam ieiet latviešu sabiedrībā ir daudz grūtāk, lai gan mūsu draugi un profesionālā sabiedrība ir saprotoša un atvērta. Gruzijā esmu sajutusi - lai arī esmu cittautiete, svešiniece, man durvis ir atvērtas. Cilvēku viesmīlība un plašā sirds ir ļoti dabiska. Ar to saskaries, pat ja esi tikai tūrists, kas braukā pa kalnu ciematiem. Tev iegaršojas hurma vai bumbieri - tu pieklauvē, tev atver vārtus un piegāž pusi mašīnas ar augļiem.»