Pavisam nesen Saeimas Juridiskā komisija, piekrītot Valsts prezidentam, saglabāja strīdīgo normu tiesu varas likumā, kas paredz, ka viena un tā pati persona varēs būt apgabaltiesas priekšsēdētājs un rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājs ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas.
Par to, kā ir labāk, ierobežots vai neierobežots amata ieņemšanas laiks, plaši tiek diskutēts ne tikai tiesu sistēmā, bet arī izglītības, medicīnas un valsts pārvaldes jomā kopumā. Vieni iestājas pret mākslīgi noteiktiem termiņiem, citi meklē veidus, kā garantēt jaunu cilvēku ieplūšanu pārvaldē, vēl citi – uzsver, ka mums jādara tā, kā tiek darīts citviet Eiropā.
Vai valsts jāvada kā liels uzņēmums?
Patiesībā uz labās prakses piemēriem Vācijā, Francijā u.c. Eiropā mēs atsaucamies ļoti bieži, gan runājot par valsts ekonomikas attīstību, gan tiesu sistēmu un sociālajām garantijām. Tiecoties salīdzināt Latviju ar Franciju vai Vāciju, mēs neņemam vērā faktu, ka, piemēram, Francijā daudziem valstu un valdības vadītājiem ir augstākā izglītība valsts administrācijas jomā, absolvēta Nacionālā administrācijas skola (Ecole nationale administration), kurā gatavo politiķus un ierēdņus, lai viņi kļūtu par spēcīgiem administratoriem. Līdzīga augstākās izglītības iestāde visu līmeņu ierēdņiem ir arī Vācijā. Latvijā mūs savulaik aicināja vadīties pēc principa «valsts jāvada kā liels uzņēmums» – tā tika teicis gan viens no Latvijas premjeriem Andris Šķēle, gan Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Pilnveidot savu sistēmu
Ir labi, ka mēs salīdzinām labos piemērus, meklējam, ko uzlabot Latvijā, taču jāsaprot, ka mēs nevaram «automātiski» izmantot to, kas ir labs un darbojas citas valsts sistēmā. Mēs varam tikai pilnveidot savu sistēmu. Taču šeit nepieciešami nevis no konteksta izrauti ārvalstu piemēri, bet gan ārkārtīgi dziļa izpēte par to, kā vēsturiski ir bijis pie mums. Izpētē ir būtiski analizēt ne tikai periodu pēc neatkarības atgūšanas, bet arī padomju okupācijas laikā un pirms tās. Ļoti daudzos gadījumos mēs automātiski izsvītrojam okupācijas periodu, taču jāņem vērā, ka arī tajā laikā funkcionēja gan centralizētā, gan vietējā pašvaldības pārvalde. Ir nepieciešams izvērtēt, vai tajā periodā bija tādi piemēri, kurus varētu ņemt vērā kā pieredzi mūsdienās.
Ir jābeidz rīkoties pēc principa – copy, paste
Ir jāizpēta, kādi valsts pārvaldes instrumenti darbojās visos mūsu vēstures posmos un kurā brīdī notika izšķirošais pagrieziens, pēc kura mēs sākām «buksēt». Ir jāsaprot, vai mēs kādā brīdī esam pagriezuši valsts stūri par daudz, vai arī neesam pagriezuši pietiekami. Jebkurā gadījumā sekas ir jūtamas dažādās nozarēs, tostarp tiesu sistēmā, par kuru pēdējā laikā tiek plaši diskutēts. Mēs nevaram cerēt, ka ar vienādām metodēm var administrēt valsti kopumā un arī katru nozari: izglītību, medicīnu, tieslietas u.c. Divi termiņi rajona tiesas priekšsēdētājam, tāpat arī Valsts prezidentam un augstskolas rektoram, bet, vai tie visi ir vienāda līmeņa vadītāji? Ir jābeidz rīkoties pēc principa – copy, paste.
Aizgūtās metodes rūpīgi jāanalizē
Pievēršoties jau pieminētajam ieteikumam, ka valsts ir jāvada kā liels uzņēmums, gribētos uzsvērt, ka mums ir jāiemācās sabalansēt – paņemt labākās metodes no privātā sektora un iemācīties tās piemērot valsts pārvaldē. Mēs nevaram gaidīt, ka privātā sektora labākās metodes automātiski strādās arī valsts pārvaldē, tāpat kā nevaram gaidīt, ka citu valstu labās prakses piemēri automātiski strādās pie mums. Ir ļoti detalizēti un rūpīgi jāpēta kā pielāgot aizgūtās metodes.
Optimāls valsts pārvaldes veids ir iespējams
Es iestājos par to, lai dažādās metodes tiktu sabalansētas tā, lai tās darbotos saliedēti, kopējā mērķa vārdā. Iespējams, esmu naivs, bet ticu, ka šāda kombinācija ir iespējama – labākais no valsts pārvaldes un no privātā sektora. Tie, kas padziļināti ir pētījuši abas jomas, jau atzīst, ka ir iespējama abpusēja simbioze. Ir iespējams optimāls veids valsts, tieslietu, izglītības iestāžu pārvaldei, turklāt tāds, kas nav ierobežojošs jau pašos pirmsākumos, paredzot, ka, lai cik labs vadītājs un arī kā cilvēks nebūtu, ilgāk par diviem vai četriem gadiem viņš nevarēs turpināt savu darbu. Tad var rasties jautājums, kāpēc spējīgam cilvēkam vispār stāties šādā amatā?
Diskusijas par to, kā piesaistīt jaunus profesionāļus dažādās nozarēs, mijas ar aktīvām diskusijām par to, vai tiešām vajag mainīt tiesu vadītājus vai citus profesionāļus mainīšanas pēc un kādu ietekmi tas radīs uz dažādu iestāžu kompetenci. Vai rotācija patiešām automātiski nodrošina arī profesionālo izaugsmi, un vai šāds mehānisms vienlīdz labi darbojas visās nozarēs un visos varas un pārvaldes līmeņos? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, jāņem vērā, ka ļoti daudz izšķir tieši paša cilvēka personība – ir gadījumi, kad cilvēks var sākt stagnēt jau pirmajā gadā, un gadījumi, kad profesionāli ir svarīgi saglabāt, neatkarīgi no nostrādātā gadu skaita.
