Jaunā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska sola piebremzēt investīcijas izglītības un sporta infrastruktūrā, galveno uzmanību pievēršot saturam un cilvēku kapitālam.
Plānots pārskatīt vairākām sporta būvēm piešķirto finansējumu, iespējams, par valsts budžeta naudu tomēr netiks būvēts Ventspils peldbaseins un Jēkabpils multifunkcionālā sporta halle.
I. Šuplinska ir sākusi izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) administratīvā aparāta vētīšanu un pedagogu skaita un likmju apkopošanu, jo līdzšinējie dati neatspoguļojot patieso situāciju. Tāpat viņa startē ar iniciatīvu ieviest augstskolu beidzējiem, kuri mācās par budžeta līdzekļiem, nosacījumu obligāti atstrādāt noteiktu termiņu iegūtajā profesijā Latvijā – nākamajā gadā tiek plānoti pilotprojekti divām profesijām – pedagogiem un inženieriem – IT jomas speciālistiem.
Vai un kā filoloģijas doktores grāds palīdz Izglītības un zinātnes ministrijas vadīšanā?
Ļoti palīdz. Ir daudz un dažādu aspektu līdz ar doktora grāda iegūšanu, esmu ieguvusi pieredzi, kas ir saistīta ar visa līmeņa studijām. Pārzinu procesu un prasības, redzu, kā šajā sistēmā pietrūkst. Kā filoloģijas doktore māku strādāt ar avotiem un domāt, lai arī daudzi uzskata, ka filoloģija ir fundamentāla zinātne, kas nevar dot nekādu praktisku pienesumu un rezultātu. Esmu pieradusi meklēt praktisko piesaisti, labumu un konkrētu ietekmi ne tikai uz visu sabiedrību, bet arī konkrētām mērķa grupām. Kopš 2000. gada piedalos folkloras ekspedīcijās, kurās tiek savākts milzīgs apjoms interesantu materiālu, taču tos nav kam apstrādāt – studenti paspēj ierakstīt, atšifrēt, bet nestrādā ar tiem pētnieciski, neparāda tos sabiedrībai. Man kopā ar Māri Justu radās ideja par septiņiem izglītojošiem audio/video diskiem, tika radīts psiholoģiskais CV konkrētajai vietai, tās būtiskākajām folkloras tradīcijām. Tāpat manā darbībā ļoti liela nozīme ir metodei, jo filoloģijā ir ļoti daudz starpdisciplināru metožu, kas nozīmē, ka nevar pieņemt lēmumu, neredzot kopainu, neizmantojot citu zinātņu metodes.
Kas ir pirmie darbi, ko esat paveikusi ministres amatā?
Izglītībā un zinātnē rezultātu uzreiz redzēt nav iespējams. Ļoti daudzi procesi ir iesākti. Pirmā lieta, pie kuras ķēros klāt, ir dati. XXI gadsimtā viens no svarīgākajiem rīkiem ir dati, statistika, kādā veidā tā tiek iegūta, apstrādāta un pasniegta. Šobrīd esmu puslīdz ieguvusi atbildi uz jautājumu, cik skolotāju strādā izglītības sistēmā. Domājot par skolu optimizāciju, skolotāju algu pieaugumu, par starpkompetenču satura ieviešanu, aktuāls bija jautājums – cik tad mums valstī ir pedagogu? Mītu ir ļoti daudz.
Pirmais: skolotāju ir ļoti daudz – tiek norādīti 28 tūkstoši kopā ar visiem pedagoģiskajiem darbiniekiem. 21 tūkstotis ir skolotāju – tieši pedagogu. Jautājums, kāpēc laikā, kad bērnu skaits valstī sarūk, skolotāju skaits nesarūk? Kāpēc mums ir pieci skolēni uz vienu skolotāju? Braukājot pa Latvijas novadiem, visur var dzirdēt, ka skolās trūkst skolotāju. Kā ir iespējama tāda situācija? Pagājušajā nedēļā konstatējām, ka kļūda ir datu ievākšanā. Tādi dati, kādi tiek prasīti no skolām, gluži vienkārši nevar parādīt kopējo ainu, jo tie fiksē visus skolās esošos darbiniekus, taču starp viņiem ir tādi, kas, iespējams, strādā trijās mācību iestādēs, kas nozīmē, ka sistēmā viņi parādās trijās skolās.
Otra lieta, kas rada atkāpi no statistikas, ir fakts, ka ne visi skolotāji strādā pilnu likmi. Tas nozīmē, ka ir jātiek skaidrībā ar to, cik valstī kopumā ir pedagogu un likmju. Šā brīža statistika liecina, ka ir aptuveni 214 tūkst. skolēnu un aptuveni 18 tūkst. likmju. Valstī ir aptuveni 21 tūkst. pedagogu un 24 tūkst. pedagoģisko darbinieku, pedagogi ir iekļauti pedagoģiskajos darbiniekos, šie skaitļi nav jāsummē kopā. Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka viņu ir par daudz. Turklāt nav skaidrs, kāpēc netiek nodalīti pedagoģiskie darbinieki no skolotājiem.
Vēl viena lieta ir ļoti daudzās reformas, kas šobrīd ir sāktas. Tā nu ir sanācis, ka tās primārās reformas, pateicoties Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) spiedienam, ir saistītas ar vispārizglītojošo skolu. Ziņojumā Ministru kabinetam par izglītības attīstību Latvijā kā galvenās prioritātes izcēlu kvalitāti, pieejamību un konkurētspēju. Vispārizglītojošajā skolā noteicošā ir kvalitāte un pieejamība, bet augstākajā izglītībā – kvalitāte un konkurētspēja.
Visu interviju lasiet 13. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/4
#2/4
#3/4
