Tas, ka dzīvojam strauju pārmaiņu laikmetā, vairs nevienu neizbrīna, taču reti kurš saprot šo pārmaiņu trajektoriju un spēj pielāgoties to ātrumam. Latvijā aizvien biežāk var pamanīt plaisu starp paaudzēm – tie, kas uzauga padomju laikos, lai gan pārsvarā spēja pieņemt tirgus ekonomikas spēles noteikumus, tomēr ar lielām grūtībām aptver koplietošanas ekonomikas principus, kriptovalūtu iespējas jaunuzņēmumu dibināšanā, jūtūberi vai blogeri kā pilna laika nodarbošanās veidus, nano zinātniskos grādus un citas ērmīgas parādības, kas pārņem jaunāko paaudžu dzīvi.
Un grūtākais ir nevis izsekot un izprast, piemēram, ICO (inicial coin offering) darbības principus, bet gan aptvert jauno ekonomiku, kas vairs nebalstās uz saražotās preces un pakalpojumu apjomu, bet gan uz savstarpējo sadarbību un uzticēšanos. Šāda pieeja prasa uzstādījumu un pamatpieņēmumu maiņu – robežas starp valstīm un uzņēmumiem kļūst aizvien nosacītākas, informācijas aprite - aizvien zibenīgāka un tik ļoti pierastās un prātu nomierinošās organizatoriskās hierarhijas – aizvien plaknākas, vara un resursi – decentralizētāki.
Lielai daļai cilvēku tas šķiet biedējoši, jo liek domāt un, kas vēl trakāk, pašiem būt atbildīgiem par savu dzīvi, karjeru un labklājību. Ja agrāk varēja vairāk vai mazāk paļauties, ka, absolvējot universitāti, varēs “iekārtoties” kādā stabilā un drošā vietā, tad šobrīd jebkura valsts iestāde, liela starptautiska korporācija vai valsts kapitāla sabiedrība ir pakļauta mūžīgam efektivitātes spiedienam, kas liek samazināt štatus un apdraud jebkuru nodarbinātības formu.
Tie, kam šobrīd ir 30 gadi, vairs galīgi nevar būt droši, ka pēc 30-40 gadiem tiem pienāksies pensija, jo mēs pat nevaram būt pilnīgi pārliecināti, ka mūsu valsts tajā laikā pastāvēs šī brīža ierastajā formā, nerunājot par sociālās sistēmas garantijām tajā. Līdz ar to mēs vairs nevaram gaidīt, ka kāds parūpēsies par mūsu labklājību vai izaugsmi. Un, ja tas kādam šķiet biedējoši, jaunā paaudze uz dzīvi raugās pavisam citādi. Viņi nemaz nekāro būt nodarbināti stabilā darba vietā, bet gan uzskata darbu par nemitīgu aizraujošu projektu maiņu. Organizācijai nav nozīmes – svarīgākais ir konkrētais darba uzdevums, un tam ir jābūt jēgpilnam un nozīmīgam, vēl labāk, ja tas var kaut vai nedaudz , bet mainīt pasauli. Un, ja bieži vien nākas dzirdēt, ka jaunieši ir slinki un nevēlas strādāt, drīzāk viņi vienkārši nevēlas darīt bezjēdzīgus darbus, bet gan vēlas redzēt pievienoto vērtību un izmaiņas.
Ja agrāk varēja paļauties uz to, ka darbinieks nāks uz darbu algas dēļ un daudz nedomās par darba saturu, tad jaunā paaudze ir citāda. Viņu motivācija ir ļoti atkarīga no tā, vai viņi redz jēgu savai nodarbei, un tas prasa nemitīgu komunikāciju un skaidrošanu no organizācijas puses, pie kā liela daļa vadītāju nav pieraduši. Taču tas noteikti atmaksājas!
Pasaule ap mums pāriet no hierarhijas uz decentralizāciju un tīkliem. Hierarhiskas struktūras aizvien biežāk aizstāj tā saucamās ekosistēmas – lielu, mazu, vidēju organizāciju, privātpersonu, valsts iestāžu, universitāšu, ieguldījumu fondu, nevalstisko organizāciju un jebkādu citu spēlētāju sadarbības tīkli, kas ļauj gūt ekonomisku vai sociālu labumu katrai no iesaistītajām pusēm, kā arī visai ekosistēmai kopumā. Ekosistēmu koncepcija ir aizgūta no bioloģijas, un tā lieliski ataino mūsdienu ekonomikas paradigmu maiņu – no konkurences uz sadarbību, no robežu būvēšanas uz atvērtību, no koncentrēšanās uz individuālo labumu uz rūpēm par sabiedrību kopumā. Pasaulē notiekošās izmaiņas ir neizbēgamas. Jautājums – vai mēs esam tām gatavi?
