«Nē, Staburags nav pazudis, tas tikai ir zem ūdens,» laikrakstam Latvijas Avīze sacījis Jānis Jermacāns. Viņam ir ap astoņdesmit, un viņš esot pārņemts ar ideju apskatei atsegt Staburagu.
32 gadu vecumā viņš strādājis par darbu vadītāju pie Pļaviņu HES betonēšanas un bijis liecinieks leģendārās klints applūdināšanai.
Nodoma nopietnību apliecinot viņa diploms – viņš ir inženieris un vēl joprojām strādā Energoremontā pie hidrostaciju rekonstrukciju projektiem. Turklāt kā hidroelektrostaciju būvnieks viņš joprojām aktīvi iestājoties par to būvniecību Jēkabpilī un Daugavpilī.
Viena ideja esot iztaisnot Daugavas gultni labajā krastā, kur tā met līkumu augšpus un lejpus Staburaga, nosprostojot Daugavu ar betona dambi. Reālāks šķietot Jermacāna priekšlikums Staburagu apjozt ar pusapaļu betona dambi 100 metru rādiusā un izpumpēt ūdeni, tādējādi atsedzot klinti.
Kā atgādina laikraksts, šis nav pirmais mēģinājums Staburagu atdot ļaužu apskatei. Jau pirms Staburaga applūdināšanas piecdesmito gadu beigās bija projekts tā glābšanai. «Bija tā sauktais Kursīša projekts, bet tas bijis idejas līmenī, kam nebija ne tehniska, ne ekonomiska pamatojuma,» teicis Harijs Jaunzems, Daugavas kaskādes HES galvenais inženieris no Staburaga applūdināšanas laika. «Tāpēc tā ideja līdz ar nacionālkomunistu atstumšanu no varas dabiski nomira. Tad, kad sešdesmito gadu sākumā sāka vākt parakstus, jau bija par vēlu,» tagad ar nožēlu secinot Jaunzems.
Tagad no jauna iecerēta Staburaga apjošana ar dambi, un šī ideja prezentēta AS Latvenergo valdes locekļiem. Latvenergo augstu novērtē enerģētikas nozares profesionāļa, sava bijušā darbinieka Jāņa Jermacāna ieguldīto darbu un iniciatīvu, teikts atbildē Latvijas Avīzei. Taču Latvenergo neuzņemas vērtēt J. Jermacāna skiču projektu tā zemās detalizācijas pakāpes dēļ un bez tādām specifiskām zināšanām, kas ir ārpus uzņēmuma kompetenču loka – elektroenerģijas ražošana un tirdzniecība. Latvenergo valdes loceklis Māris Kuņickis uzsvēris, ka arī «hidroelektrostacijas ir daļa no mūsu vēsturiskā mantojuma, kas ir nemainīgs. Daugavas HES izbūve, protams, ieviesa pārmaiņas upes ainavā, taču atgūt tās iepriekšējā veidolā nav iespējams.»
Latvijas vadošais zemūdens arheologs, ūdenslīdējs Voldemārs Rains pie Staburaga esot niris reizes četras. «Es tur visu esmu apskatījis. Kopumā Staburags ir tāds pats, arī ala ir saglabājusies. Taču kopā ar Latvijas Universitātes speciālistiem nonācām pie secinājuma, ka tas pamazām kļuvis trauslāks un drūp, jo zem ūdens notiek pretējais process – kaļķi nevis nogulsnējas, bet šķīst,» viņš skaidrojis.
Lai Staburagu puslokā ierobežotu ar dzelzsbetona dambi, izmaksas Jermacāns lēš ap 17 miljoniem latu. Jānis Lesiņš, inženieris, kurš palīdzējis Jermacānam datorā ideju uzrasēt, apliecinājis, ka tas tehniski ir iespējams, taču viņš šaubās, vai atsegts tas būs tāds pats, kāds saglabājies vecākās paaudzes atmiņās. «Jānim tā ir sirdslieta, viņš varētu bez ēšanas un bez atlīdzības strādāt pie Daugavas projektiem, taču nez vai atsegts Staburags būs tāds simbols, kāds tas saglabājies atmiņās,» spriedis J. Lesiņš.
Staburaga pagasta darbinieki nevēloties skatīt «nāves ieleju» – nedzīvo atsegtā krasta ainavu. «Lai labāk guļ apglabāts atmiņās,» noteikusi pārvaldniece Aina Ķīse. Labāk to naudu – tos 17 miljonus – ieguldīt demogrāfijas problēmu risināšanā, viņa uzskata.
