Jebkurš bizness ir tāda trausla lieta, kuru man pagaidām izdodas noturēt, izdodas veiksmīgi tajā darboties
Tā intervijā DB saka Juris Ceplis. Viņš ir neredzīgs uzņēmējs, kurš pēc redzes zaudēšanas turpina strādāt un vadīt kompāniju, dodot darbu redzīgiem cilvēkiem un maksājot prāvus nodokļus valstij. Diemžēl valsts amatpersonu attieksme pret invalīdiem ir nievājoša, nesen neaizmirstamu pazemojumu piedzīvojis arī J.Ceplis. Anta Gulbe, uzņēmēja asistente, ņem viņu pie rokas, ved istabā, palīdz apsēsties pie galda, pieliek viņa roku pie kafijas krūzes osiņas un nenovērš no viņa ne acu, ja nu gadījumā ko ievajadzētos. Viņa bija iniciatore mūsu sarunai, jo ir pārliecināta, ka J.Ceplis var kalpot par paraugu daudziem redzīgajiem, kas negrib strādāt, vai arī tiem, kas to vien dara, kā sēž uz sociālajiem pabalstiem.
Kur esat mācījies? Kāda ir jūsu specialitāte?
Jau skolā esmu pastiprināti apguvis matemātiku un fiziku. Esmu pabeidzis 2.internātskolu, kurai, kā es uzskatu, līmenis bija tikpat augsts kā 1.vidusskolai. Skola bija laba platforma, lai iestātos LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc vidusskolas uzreiz izspēlēju vienu avantūristisku gājienu, proti, kopā ar klasesbiedru aizbraucu uz Maskavu, kur gribēju iestāties tā laika pasaules līmeņa augstskolā – Maskavas Fizikāli tehniskajā institūtā. Tur bija ļoti augsti atlases kritēriji un pirmais diemžēl bija medicīnas komisija. Mani uzreiz izmeta laukā, jo es biju tuvredzīgs, jau 14 gadu vecumā es biju pazaudējis vienu aci. Tā man Maskavā no studijām nekas nesanāca. Tad atgriezos Latvijā, piecus gadus nomācījos LU Fizikas un matemātikas fakultātē, nokārtoju eksāmenus. Pēc sadales nokļuvu Mikroaparātu būves zinātniski pētnieciskajā institūtā, ļoti interesantā iestādē, kas izstrādāja tehnoloģijas mikroshēmu ražošanā. Tur bija tiem laikiem jaunas un modernas iekārtas, tā saucamie jonu lielgabali vakuumā, kurus man vajadzēja apkalpot, regulēt un ar tiem darboties. Līmenis mums tajā laikā nebija slikts, kā mūs sapulcēs lamāja, ka mēs no ASV atpaliekam par vienu gadu. Tolaik mums Latvijā bija mikroshēmas, mikroelektronika, kas no pasaules līmeņa atpalika tikai par vienu gadu.
Par cik gadiem mēs šobrīd atpaliekam?
Mēs bezgalīgi atpaliekam, mums vispār nekā tāda vairs nav. Šī nozare tika iznīcināta. Eiropa un Amerika negribēja konkurentus kaut kādā nomalē Latvijā. Visa Alfa ar visu institūtu tika izpārdota metāllūžņos. Mēs varējām ražot savas nokijas, labi pelnīt un labi dzīvot. Pasaules lielajām korporācijām mēs varējām kļūt par nopietniem konkurentiem. Ekonomikas pamatlikums ir skaidrs, ka lielākie apēd mazākos un vājākos. Kapitālismā nav nekādu ilūziju.
Kā jūs nonācāt pie sava biznesa?
90.gadu sākumā kopā ar draugiem izveidojām videosalonu, tā bija interesanta pieredze, pirmā ekonomikas skola. To izzaga pa tīro, tad tas bankrotēja. Tad bija citi biznesa plāni, kaut kāda kompānija izdomāja banku dibināt, ar tiem es draudzējos kādu brīdi, bet tad sapratu, ka viņi nav īsti godīgi cilvēki, viņus pametu. Cik es zinu, galvenais bankas dibināšanas organizators ar visu sākuma kapitālu aizbēga uz ārzemēm. Tad man bija bizness ar auto rezerves daļām, bet tas mani īsti neapmierināja, jo biju algots strādnieks, gribējās kaut ko savu. Tad kopā ar kādu klasesbiedru dibinājām firmu, kura piedāvāja dažādus rietumu rūpnieciskos izstrādājumus Latvijas tirgum. Šajā uzņēmumā iepazinos, kā notiek starptautiska biznesa veidošana, tad notika firmas dalīšanās, es sapratu, ka ir jāizmanto kaut kādas iestrādnes. Tie rietumu partneri, ar kuriem bija laba sadarbība, vēlējās to turpināt ar mani. Izveidoju savu uzņēmumu, pieņēmu darbiniekus. Es nodarbinu četrus darbiniekus, pārējie ir ārštatnieki, cilvēki, kas grib strādāt, pievienojas, ja atrod kādu projektu. Tā ir inženiertehniska firma, tā es to pozicionēju. Mēs palīdzam risināt tehniskas problēmas enerģētikā, rūpniecībā, siltumtehnikā. Draugi mums ir Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā. Aiz mums ir vairāki Eiropas mašīnbūves uzņēmumi ar savu produkciju, viņi dod produkciju, mēs taisām inženiertehniskos aprēķinus, piedāvājam projektus, montāžas lieliem uzņēmumiem, tie, kas novērtē mūsu kvalitāti, pie mums arī iegādājās iekārtas, kas izmantojamas rūpniecībā, enerģētikā, pārtikas ražošanā. Ikvienā siltumcentrālē, piemēram, Imantā, Ziepniekkalnā, Daugavgrīvā, Mangaļsalā, TEC 1 vai TEC 2 ir kaut kas no mūsu darba iekšā. Kas tad tajās siltumcentrālēs īsti notiek? Tur pa vienu galu pūš iekšā dabas gāzi, dedzina lielos katlos, pa otru galu nāk ārā karstais ūdens un elektrība. Tajā starpposmā, kur gāze pārvēršas par elektrību un karsto ūdeni, tur mūsu uzņēmums dažādos veidos piedalās. Visas tās TEC mājas ir piepildītas ar dažādām trubiņām, krāniņiem, visādiem citādiem verķiem, tiem visiem ir jābūt salāgotiem, tiem visiem ir jābūt gudriem, kas māk elektroniski sarunāties ar centrālo dispečerdienestu, ir jāiztur augstas temperatūras, augsti spiedieni un kvalitatīvi jāveic savas funkcijas. Ja tas nenotiks, turbīnas negriezīsies un katli nesils, karstā ūdens un siltuma nebūs, cilvēki mikrorajonā brēks. Visur, kur notiek kāda rūpnieciska darbība, varam piedalīties. Protams, ir daudz konkurentu, klients novērtē, ar ko mēs esam labāki vai sliktāki. Ir brīži, kad varam piedāvāt labākos tehnoloģiskos risinājumus, kurus citi piedāvāt nevar.
Kāds ir valsts atbalsts jums kā neredzīgam uzņēmējam? Vai tāds vispār ir?
Es jums varu pateikt, bija viena ļoti krāsaina epizode. Pirms divām nedēļām Rīgas domē bija sapulce par sociālajiem jautājumiem un mana asistente Gulbes kundze tur griezās ar jautājumu pie Olgas Veidiņas kundzes, kura ir domes sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja, ar jautājumu – neredzīgs cilvēks vada uzņēmumu un valstij maksā lielus nodokļus, vai ir iespējama kaut kāda palīdzība? Olga Veidiņas kundze pateica ļoti skaidrā latviešu valodā, ka viņai esot pie pakaļas tie mani nodokļi.
Vai tieši tādiem vārdiem šī domes amatpersona atbildēja?
Jā, tieši tādiem vārdiem!
Sarunā iesaistās Jura Cepļa asistente Anta Gulbe:
«Šobrīd Cepļa kungam tiek piešķirti valsts apmaksāti asistenta pakalpojumi tikai ārpus darba laika. Darba laikā nekāda valsts palīdzība neesot paredzēta. Atbildīgās domes amatpersonas vispār apjūk, kad uzzina, ka neredzīgs cilvēks ir darba devējs. Cik man zināms, šobrīd Latvijā strādā kādi 150 redzes invalīdi un Juris ir vienīgais neredzīgais Latvijā, kurš pats vada savu uzņēmumu un dod darbu redzīgajiem. Kad es piegāju klāt Veidiņas kundzei un jautāju, kur es varētu uzzināt vai ir iespējams saņemt kādu palīdzību no valsts, jo Cepļa kungs maksā valstij lielus nodokļus, viņa atbildēja, ka viņai esot pie pakaļas šie nodokļi. Tieši tā arī pateica.»
Rīgas domes (RD) Sabiedrisko attiecību nodaļas komentārs:
«Ministru kabineta noteikumi Nr.942 «Kārtība, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumu pašvaldībā» paredz asistenta pakalpojumu personām, kurām noteikta I invaliditātes grupa redzes traucējumu dēļ. Lai saņemtu šo pakalpojumu, persona vēršas Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā, kura sniedz atzinumu par asistenta pakalpojuma nepieciešamību personai, ja tai asistents nepieciešams tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā funkcionēšanas ierobežojumu dēļ nevar veikt patstāvīgi. Noteikumu 11.1. paredz: «asistenta pakalpojums nokļūšanai uz darba vietu, izglītības iestādi vai dienas aprūpes centru netiek piešķirts, ja tiek izmantots minēto institūciju transports un personai iespējams saņemt palīdzību, lai iekļūtu dzīvesvietā, attiecīgajā institūcijā un transportlīdzeklī, kā arī izkļūtu no dzīvesvietas, attiecīgās institūcijas un transportlīdzekļa». MK noteikumi neparedz sniegt asistenta pakalpojumu darba vietā, darba laikā, un nomaksāto nodokļu apjoms jautājumu neietekmē,».
O. Veidiņas komentāru var lasīt šeit.
Vai jūsu klienti un sadarbības partneri izturas pret jums citādāk, ņemot vērā, ka esat neredzīgs?
Daudzi mani sadarbības partneri, tie, ar kuriem sanāk tikties klātienē, arī tie, kas atbrauc no Vācijas, citām Eiropas pilsētām, zina, ka esmu neredzīgs. Viņi visu redz un saprot, bet tikšanās laikā mēs nerunājam par manām problēmām, bet par mūsu kopējām biznesa problēmām.
Visu interviju Bezgalīgas enerģijas avots lasiet 6. februāra laikrakstā Dienas Bizness.
Papildināts ar Rīgas domes komentāru