Eiropas valstīs bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums ir atšķirīgs, Latvijā nav nedz īsākais, nedz arī garākais šī pabalsta saņemšanas termiņš, daudzviet to diferencē, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
To rāda Labklājības ministrijas sagatavotie dati, kuri tika iesniegti Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai. Ir valstis, kurās bezdarbnieka pabalsta saņemšanas termiņš ir īsāks (Īrija, Kipra, Malta, Slovākija, Liebritānija) nekā Latvijā. Tomēr ir arī valstis (Zviedrija, Čehija, Vācija utt.), kurās attiecīgais termiņš ir garāks nekā pašlaik Latvijā. Pēdējo gadu laikā bezdarba pabalsta izmaksas maksimālais termiņš ir mainījies, skaidro Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme. Proti, 2012. g. tika noteikta kārtība (bija spēkā no 2008. g. sākuma līdz 2009. g. vidum), kas paredzēja bezdarbnieka pabalstu izmaksāt atkarībā no bezdarbnieka stāža (ar stāžu no 1 gada līdz 9 gadiem (ieskaitot) – 4 mēnešus, ar stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) – 6 mēnešus un ar stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) – 9 mēnešus). Tā rezultātā 2012. g. vidējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums kritās. Savukārt no 2013. g. bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgums vairs nebija atkarīgs no cilvēka apdrošināšanas stāža un tā maksimālais saņemšanas ilgums ikvienā gadījumā ir deviņi mēneši. Protams, ekonomiski jaudīgākajās Eiropas valstīs bezdabnieka pabalsta apmērs ir ievērojami lielāks nekā Latvijā, tomēr jāatceras, ka šajās valstīs arī iztikšanai nepieciešamās naudas apmērs ir daudz lielāks nekā Latvijā.
Situācijā, kad bezdarbnieka pabalstu var saņemt 9 mēnešus, ik gadu nemotivē cilvēkus strādāt, bet gan sēdēt uz «pabalstiem», tā uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns. «Valsts jau nespēj izkontrolēt, kāpēc konkrēts cilvēks kļūst par bezdarbnieku, un nevar arī atteikt tā piešķiršanu,» tā uz jautājumu, vai šos «sēdētājus uz pabalstiem» nevar identificēt, atbild P. Leiškalns.
Vairāki DB aptaujātie vērsa uzmanību uz to, ka bezdarbnieku pabalstu jomā ir svarīgi atrast zelta vidusceļu, lai izmantot šo pabalstu ilgstoši nebūtu izdevīgi, vienlaikus neradot situāciju, kad pabalsta apmērs ir niecīgs un cilvēks zaudē interesi par nodokļu maksāšanu. Aptaujāto vidū nebija vienprātības par to, vai pašreizējā bezdarbnieku pabalsta apmērs Latvijā darbojas kā stimuls vai – tieši otrādi – kā bremzes cilvēkiem meklēt darbu. Daļa uzskata, ka pabalsta apmērs, it īpaši tiem, kuri strādājuši par minimālo vai nedaudz lielāku algu, ir tāds, ka viņi ar to nevar savilkt galus kopā, savukārt citi uzskata, ka tas ir pārāk dāsns, jo citādi nebūtu situāciju, kad cilvēks labprātāk «sēd uz bezdarbnieka pabalsta», nekā iet strādāt, lai arī darba rokas ir vajadzīgas. Jāņem vērā, ka Latvijā ik gadu jaunas reālas darba vietas nerodas tik daudz, kas komplektā ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un uzņēmumu efektivizācijas programmu (darba ražīguma paaugstināšana, bet bieži vien ar mazāku darbinieku skaitu) spētu nodrošināt visus skolu absolventus ar darbu, nemaz nerunājot par pašreizējo bezdarbnieku absorbēšanu. Tādējādi tiek radīta labvēlīga augsne emigrācijai, ļaudīm dodoties strādāt uz ārzemēm. Ir arī viedoklis, ka bezdarbnieku apmācībai – pārprofilēšanai – jānotiek tikai pēc uzņēmēju pasūtījuma, nevis formāli kaut ko mācot, jo tad tā esot zemē nomesta nauda, ko kāds cits iegūst, faktiski saņemot naudu par apmācībām, kuras neko īsti nedod.
Pilnu rakstu Latvijā visiem vienādi, citur diferencē lasiet otrdienas, 21. okotbra, laikrakstā Dienas Bizness (4. lpp.)!