Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK) ir laba sadarbības pieredze ar Konkurences padomi (KP), bet šajā kontekstā ziņa, ka sods tiek uzlikts no apgrozījuma, izraisa neizpratni. Man nav skaidra arī morāle šajā stāstā, intervijā laikrakstam Diena atzīst LDDK ģenerāldirektore Līga Menģelsone.
Fragments no intervijas
Problēmas uzņēmējiem rada ne tikai nodokļi, bet arī sodi. Dienā nesen bija intervija ar Latvijas gāzes jauno vadītāju Aigaru Kalvīti. Viņš bija sašutis par Konkurences padomes uzlikto sodu, kas rēķināts nevis no nodarītā, bet pret uzņēmuma kopējo apgrozījumu. Kā uz to skatās LDDK?
Te ir ļoti skaidri jāsaprot, ar kādu mērķi katra no šīm valsts institūcijām izveidota. Es līdz šim esmu bijusi pārliecināta, ka Konkurences padome, Darba inspekcija u. c. ir ļoti derīgas un vajadzīgas, jo ir kā audzinātāji, lai tu ko neizdari nepareizi. Šādā ziņā pozitīvs piemērs ir VID, kas ir mainījis savu attieksmi pret uzņēmējiem, uztverot tos par klientiem. Ļoti mainījusies arī Darba inspekcija – no uzņēmumos iebrūkošās pārkāpēju tvarstītājas pārvērtusies par palīgu, kas vispirms brīdina, bet soda, ja tiešām saskaras ar ļaunprātīgiem likuma pārkāpējiem.
Mums ir laba sadarbības pieredze ar Konkurences padomi, bet šajā kontekstā ziņa, ka sods tiek uzlikts no apgrozījuma, izraisa neizpratni. Man nav skaidra arī morāle šajā stāstā. Ja atceramies 2009. gadu – valstī krīze, IKP nokrities par trešdaļu, aug bezdarbs, daudzi aizbrauc, cilvēki (un pamatā maznodrošinātie, daudzbērnu ģimenes) nespēj nomaksāt rēķinus par gāzi, iekrājas parādi. Latvijas gāze, saprotot situāciju, februārī –20 °C salā ir pretimnākoša un parādniekiem gāzes padevi neatslēdz, lai krīzi neizraisītu vēl lielāku. Cerībā, ka iekavētie maksājumi tiks nokārtoti vasarā. Krīze gan ieilga uz vairākiem gadiem. Ja šis ir tas pārkāpums, par ko Latvijas gāze tagad tiek sodīta ar diviem miljoniem eiro, es to nesaprotu. Manuprāt, tā rīkojas sociāli atbildīgs uzņēmums, kuram par to paldies jāpasaka, nevis jāsoda.
Cits temats – bēgļi. LDDK biedri pauduši, ka varētu nodarbināt iebraucējus. Vai uzņēmējiem ir priekšstats, kādu profesiju pārstāvji iebrauks, – ka nesanāk tā, ka gatavojam mazkvalificētus darbus augsti izglītotiem vai otrādi?
Kad šis jautājums aktualizējās, mēs izveidojām detalizētu anketu un aptaujājām savus biedrus. Uzņēmēji nosauca, kādus speciālistus gribētu nodarbināt. Ir gan palīgstrādnieki, strādnieki, iekārtu operatori, tāpat datorprogrammētāji, ķīmiķi, farmaceiti u. tml. Mēs arī jautājām, kas atturētu no imigrantu nodarbināšanas, un pamatā tie izrādījās iespējamie sodi, piemēram, valsts valodas inspekcijas par personu nodarbināšanu ar nepietiekamām valsts valodas zināšanām. Nezinām arī kādas vēl pārbaudes varētu būt sagaidāmas, jo šī ir nestandarta situācija. Tāpēc, ja valsts grib, lai imigranti ātri iekļaujas darba tirgū, tai jāpanāk pretī uzņēmējiem – jādefinē skaidri nosacījumi. Bet kopumā attieksmi raksturo nesen tikšanās laikā Valmierā dzirdētais: mēs nevis ņemsim darbā migrantus, bet strādniekus. Neatkarīgi no viņa ādas krāsas, etniskās vai reliģiskās piederības. Ja ir strādnieks, kurš palīdz ražošanas procesā, – labprāt.
Vai mums nav kādā brīdī jāpieiet imigrācijai pēc tāda kā amerikāņu parauga – jāvervē tie speciālisti, kuri nepieciešami, tad pie tā paša uzņemamo bēgļu skaita mazāk būtu tādu, kuriem darbu īsti nevaram piedāvāt?
Atcerieties, kad bēgļu jautājums vēl nebija tik ļoti aktualizējies, uzņēmumi ik pa laikam ziņoja, kuru profesiju darbinieku trūkst visakūtāk. IT jomā, piemēram, darbu piedāvā jau augstskolu pirmo kursu studentiem. Jā, bēgļi varētu būt viens no avotiem noteiktu profesiju darbinieku trūkuma problēmas risināšanai. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka bēgļi ļoti skaidri zina, kur viņi vēlas nokļūt un kāpēc, un Latvija nav viņu galamērķis.
Arī gadījumā ar termiņuzturēšanās atļaujām stāsts bija par bēgļiem. Tie bija cilvēki, kas muka no tiem netīkama režīma, bija gatavi nevis prasīt pabalstu, bet ieguldīt Latvijā lielu naudu. Viņus interesēja stabila, droša eiropeiska vide, kurā viņi bija gatavi iekļauties. Protams, ja kāds uzvedas nepiedienīgi vai neiztur drošības pārbaudes, tāds nekādā gadījumā nav vēlams, bet, ja cilvēks apliecina savu cieņu un respektu pret valsti, kurā viņš grib ieguldīt līdzekļus, maksāt nodokļus, kur arī viņa ģimene, iespējams, varētu dzīvot un bērni iet skolā, es domāju, ka mums būtu jāpriecājas par katru tādu cilvēku. Ar termiņuzturēšanās atļaujām esam izdarījuši visu, lai neielaistu nevienu politisko bēgli no tām valstīm, kurās cilvēkus neapmierina konkrētais režīms.
Plašāk lasiet rakstā Tieši jāveicina, lai pelna un nodokļos nomaksā daudz pirmdienas, 12.oktobra laikrakstā Diena (4.,5.lpp.)!