Pirms laika diskutējot ar kolēģi no Somijas, nonācām pie kopīga secinājuma, ka viens no labklājības stūrakmeņiem ir ilgtermiņš. Domās, darbos un plānos. Un īpaši svarīgi tas ir šobrīd, domājot par prioritārajām nozarēm, efektivitātes vairošanu un inovāciju veicināšanu.
Kas tad ir Latvijas konkurētspējīgais un neizsīkstošais resurss? Kas ir mērķis, ko izvirzām un uz kura pilnveidi tiecamies? – tie esam mēs, cilvēki, ikviens no mums. Un ikviena sevis – pilnveidošana un konkurētspējas paaugstināšana.
Laikā, kad dažādu resursu pieejamība ir maksimāli ierobežota, jāsaprot, kas svarīgi mums pašiem un – ko paši varam arī ietekmēt. Jo tikai tā būs iespējams vairot konkurētspēju gan indivīdu, gan, likumsakarīgi, arī valsts līmenī. Tas savukārt nodrošinātu iespēju šo virzienu ar laiku izvērst kā eksporta pakalpojumu un izglītotiem indivīdiem – radītu labākus priekšnosacījumus iespējai izstrādāt inovācijas.
Tāpēc šobrīd viena no prioritārajām nozarēm, manuprāt, pilnīgi noteikti ir izglītība un zinātne. Lai gan tiešā veidā tā nekad nebūs viena no pelnošākajām jomām, ieguvums, ko tās attīstība ilgtermiņā valsts budžetam dos pastarpināti, ievērojami paaugstinātu mūsu konkurētspēju ilgtermiņā. Turklāt resursi, kas nepieciešami nav vērienīgi tik daudz finansiālā, cik vienkārši efektīvas plānošanas un pārdomātu reformu ziņā – vārdu sakot raugoties vienā virzienā mērķtiecīgi un ilgtermiņā.
Turklāt – lai veiktu izglītības sistēmas reformu, vispirms jāsāk jau ar bērnu audzināšanu ģimenēs – kā svarīgāko uzdevumu izvirzot analīzes apgūšanu: ikvienā situācijā prast saskatīt un atšķirt cēloņus no sekām. No otras puses reformām noteikti jāseko arī izglītības sistēmai kopumā – bērnudārzu, skolu un augstskolu līmenī. Jānosaka, kādas ir jaunākās tendences, prasības un kritēriji izglītības jomā pasaulē, jādefinē, kā vairot un paplašināt mācību spēku un iestāžu efektivitāti un kvalifikāciju kopumā.
Jūs teiksiet, liela daļa izglītotās sabiedrības bezcerības pārņemti jau pametuši valsti? Varbūt, taču ar skaidru ilgtermiņa redzējumu izdotos sagaidīt mājās arī šos cilvēkus. Nepieļaut nolemtības iestāšanos, savu dzīvi plānojot tikai pēc principa «izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem.» Jo tikai tā varēsim soli pa solim virzīties augšup pa konkurētspējas paaugstināšanas kāpnēm: izglītība – inovācijas - ražošana un eksports. Soli pa solim - domās, darbos un plānos.
