Krāsaini, garšās netipiski maizes un kliņģeru kukulīši, leļļu pasaule un vēlme Āgenskalna apkaimes iedzīvotājus apvienot kopienā, kurā cits citu atbalsta un iedrošina
Tā dažos vārdos varētu raksturot Zaļās maizes īpašnieci un Facebook kustības Labi dzīvot Āgenskalnā aizsācēju Santu Liepu, kura nesapņo kļūt par lielas maizes ceptuves īpašnieci, kurā mīklu mīca un maizi cep vairāki darbinieki un pēc tam produkcija bezpersoniski guļ veikala plauktā. Viņai ir svarīga kaimiņu būšana un cilvēcīgā saskarsme. Santa līdz saknēm ir pārliecināta, ka mazais bizness ir dzīvotspējīgs un tas nav tikai šarmants hobijs, ar kuru reizēm kavēt laiku. Veidojot biznesu, viņa neapzināti izkāpj no rāmjiem, jo savā būtībā ir kā brīvs putns. Visticamāk, mākslinieces kods ir tas, kas viņu mudina, cepot maizi, savienot šķietami nesavienojamas garšas un sastāvdaļas.
Fragments no intervijas, kas publicēta 14. decembra laikrakstā Dienas Bizness:
Tu esi viena no Āgenskalna aktīvistēm, kura savulaik izveidoja Facebook kontu Labi dzīvot Āgenskalnā. Kādēļ radās tāda nepieciešamība?
Kādā svētdienas rītā, pirms aptuveni trim gadiem, man bija uzceptas trīs liekas maizītes un vajadzēja tās kaut kur likt. Sēdēju pie datora un savā privātajā Facebook kontā ierakstīju ziņu pāris cilvēkiem, par kuriem zināju, ka tie dzīvo Āgenskalnā, ka ar prieku atdotu kukulīšus pirmajiem, kas atbrauks pakaļ. Pēc manis ceptajiem maizes kukulīšiem patiesi atbrauca cilvēki pakaļ un ar savu prieku dalījās komentāros. Tajos savu viedokli pauda arī Gustavs Terzens, kurš ieminējās, ka šāda āgenskalniešu savstarpējā sadarbība ir forša bāze komūnai. Citi cilvēki paturpināja tēmu par kopā būšanas lapas izveidi.
Šobrīd lapas dalībnieku skaits ir tūkstošiem cilvēku.
Lūk, šis ir sāpīgs jautājums, jo es šo lapu nodevu vadīt brīvprātīgajiem aptuveni pirms gada, tā pazaudēja savu vērtību, bet es – spēju kontrolēt, kas tur notiek.
Pirmos gadus tā bija lieliska, arī sevi spēja atpelnīt, daudz ko sniedzoša komūnai, jo ar šī profila starpniecību tika atrasti draugi, sadarbības partneri un darbinieki. Varēja atrast suņu staidzinātāju, bērnam auklīti vai pat kādu, kurš uz mirkli aizdod ripzāģi. Turpat notika arī dzīvnieku atrašana un meklēšana. Sākuma nostāja bija tāda, ka es atbalstu tādus kā es, kas mājās kaut ko ražo un vēlas savu produkciju pārdot, novērtējot āgenskalniešu atbalstu, kuriem tiek dota neliela kaimiņu atlaide par to, ka savējais savējo atbalsta. Zinu, ka sabiedrībā klīst gudrā doma, ka nevajag savējiem dot atlaides, jo savējais ir draugs, kurš varētu pirkt preci arī par pilnu maksu. Es to neatbalstu. Jā, mēs varam būt skarbi, aukstsirdīgi biznesmeņi un raust naudu no visa, kas vien kustas, bet, manuprāt, nākotnes bizness ir balstīts uz cilvēcisko faktoru.
Kādā nepareizā gultnē āgenskaniešu Facebook profils ievirzījās?
Pirmkārt, jau tas, ka aptuveni 30% sekotāji ir viltus āgenskalnieši, kuri šajā apkaimē nemaz nedzīvo. Tam virtuāli seko vairāk nekā 10 tūkst. cilvēku. Es šiem skatiļiem nepievēršu uzmanību, jo tiem nav jēgas. Tas ir līdzīgi kā Instagram ar daudziem t.s. influenceriem, kas reklamē preces. Ar daudziem foršiem viedokļu līderiem viss ir labi, bet tad ir tie, kuru sekotāju skaitu daļēji nodrošina viltus profili, līdz ar to daudzi tūkstoši «like» pie produkta bildes arī ir pa tukšo. Tas pats noticis ar āgenskalniešu lapu, kurā vairs nav superīgā kaimiņš pret kaimiņu, seju pret seju sajūta, kā bija pirmajos gados, kad es ieliku ziņu, ka man ir svaigi cepta maizīte vai kliņģeris un tūlīt arī reālas personas rakstīja un interesējās par tiem, aiznesu viņiem maizīti kaut vai piecus kvartālus tālāk un satiku kaimiņus, aprunājos, uzzināju, ar ko viņi nodarbojas. Šādi gadu gaitā esmu iepazinusies ar ļoti daudziem cilvēkiem un ieguvusi burvīgus draugus rajonā. Piemēram, zinu, ka Āgenskalnā dzīvo kāda sieviete, kura vecāku lauku mājās audzē karpas. Ir cilvēki, kuri laukos audzē trušus, ir tādi, kas rada dažādas dizaina lietas. Esmu iepazinusies ar māksliniekiem, režisoriem, žurnālistiem.
Tas vairs nav stāsts par to Facebook lapu, jo tiešā saziņa tur vairs nenotiek. Tas gājis līdzi arī ar pašu Facebook nosacītu norietu, tas pats attiecas arī uz manis izlolotā zīmola Zaļā maize lapu. Protams, bizness norimst arī tad, ja pats cilvēks vairs tik aktīvi tajā līdz nedarbojas. Tomēr arī Facebook ar savu algoritmu maiņu nereti strādā pret tiem uzņēmējiem, kas darbojas šajā platformā.
Kāda ir tava nākotnes vīzija par Āgenskalna attīstību kopumā, un ko tu vēlētos sagaidīt no Āgenskalna tirgus, kurā līdz ar nomnieku maiņu sākusi notikt rosība pavisam citā virzienā nekā līdz šim?
Domās skaitu sekundes, kad notiks lielās izmaiņas Āgenskalna tirgū, ar ko esmu «uz tu» jau no pašas bērnības, jo mans vectēvs bija miesnieks, kurš strādāja gan Centrāltirgū, gan mūsu apkaimes tirdziņā. Līdz ar to man ir tuvas atmiņas par tirgu un saikne, jo bērnībā nācām šurp pēc visiem produktiem, kas bija nepieciešami. Savukārt pusaudzes gados es iedomājos, ka varētu reiz pārņemt Āgenskalna tirgu savās rokās un izveidot to līdzvērtīgi citu Eiropas valstu labajiem piemēriem. Protams, šādas ieceres apsvēršana bija bez skaidrākas biznesa idejas un domām par naudas pelnīšanu, bet man sāpēja sirds par unikālo ēku, kas ilgus gadus atstāta novārtā. Tas ir arhitektūras piemineklis, un tajā, manuprāt, nedrīkst pārdot poļu dārzeņus uz plastmasas un finiera stendiem. Biju stāvā sajūsmā, kad pēc sāpēm, ka tirgus tiks likvidēts, parādījās cerību stariņš, jo brāļi Dambergi to pārņem un tas atkal viss ir saistīts. Pateicoties tam, ka cepu savu maizīti un radīju Āgenskalna Facebook lapu, šajā apkaimē cits citu ir iepazinuši fantastiski cilvēki. Maizes dēļ es kā savās otrajās mājās jūtos Kalnciema ielas kvartālā, jo piecu gadu garumā ik sestdienu ar savu produkciju piedalos šeit notiekošajā tirdziņā. Esmu arī par Āgenskalna tirgus attīstīšanu un atjaunošanu.
Tu it kā ikdienišķam ēdienam – maizei – esi piešķīrusi gan krāsu, gan netipiskas, piesātinātas garšas. Kad un kādēļ sākās tavs maizes cepējas ceļš, kas vainagojies ar zīmola Zaļā maize radīšanu?
Tas ir garš stāsts. Maize man kopš bērnības bijusi mīļākais ēdiens. Gandrīz pirms pieciem gadiem kopā ar savu jauko draugu kompāniju kārtējo reizi viesojāmies Tūjā, kur vienam no man tuviem cilvēkiem atrodas vasaras māja. Mājas saimnieks Toms ir azartisks ēst gatavotājs, un viņam ļoti labi sanāk. Tur mans mīļākais brīdis ir agrs, agrs rīts. Esam mēs, daži jocīgie, kas arī brīvdienās agri mostas. Es atveru acis un jūtu, ka mājā smaržo pēc stipras kafijas un svaigi ceptas maizes. Toms bija ieviesis tādu tradīciju, ka katru ciemošanās reizi, kamēr pārējie guļ, pats uzcep maizīti. Saimniekiem ir sava vienkārša recepte, kas ir kaut kas starp lauku baltmaizīti un itāļu bokaču. Šajos rītos mēs, visi draugi, satiekamies pie viena galda, prom no ikdienas ritma un stresa. Izspūruši, nedaudz saguruši, bet ārkārtīgi laimīgi dzeram kafiju, ēdam karsto maizi, spēlējam spēles un smejamies. Šī garšas un sajūtas buķete mani apbūra, un es Tomam palūdzu recepti ar domu, ka mājās varētu pamēģināt maizi uzcept pati. Pirmajā reizē to cepu lietainā, pērkona dārdu pavadītā vasaras vakarā, kad mājās jau tumšs un fonā skan Džūlijas Londonas džeza albums. Uzcepu maizīti, no kuras mājās izplatās tik fantastisks aromāts, ka šķiet, ka gaiss kļūst pat biezāks, paceļot mani trīs centimetrus virs zemes. Viss ir skaisti līdz brīdim, kad maizi izņēmu no krāsns, atdzesēju un pagaršoju. Tā negaršoja. Vienkārši milti ar ūdeni. Saprotu, ka tās ir maizes pamata sastāvdaļas, taču bez visas pievienotās vērtības, proti, draugiem un atpūtas, tā man šķita bezjēdzīga. Pēc tam sākās kosmosa joks, kurā es tieši nebiju iesaistīta. Kad dārzs bija pilns ar nātrēm, gārsu un lociņiem, es izdomāju, ka varētu vēlreiz mēģināt izcept maizi. Izdomāju mīklai nepiedienīgi lielā apjomā piebērt klāt dažādus zaļumus. Sanāks – būs labi, bet, ja nesanāks, – nekas. Biju dzirdējusi, ka rūgstošai mīklai nevar likt kaut ko klāt. Šo padomu neņēmu vērā. Pieliku visa kā labi daudz. Sanāca zaļš, ārkārtīgi smaržīgs un garšīgs maizes kukulītis. Protams, es arī sāli pievienoju vairāk nekā oriģinālajā receptē, jo sāls man ļoti garšo. Tā sāku savu eksperimentu ceļu. Citreiz pieliku visu, kas bija ledusskapī ,– sākot no desas un siera un beidzot ar dažādiem zaļumiem. Pēc gada, agrā pavasarī, kad ārā vēl nebija zaļš, biju uztaisījusi pirmo draugu sanākšanu pie manis, dārzā. Mūsu kompānijai bija pievienojies jauns dalībnieks, mūsu vecuma puisis, kurš ir «uz tu» ar lielo uzņēmējdarbību un kaut ko jau dzīvē sasniedzis. Viņš ēda manis cepto maizi, bija par to stāvā sajūsmā un vaicāja, kādēļ es to nepārdodu par desmit eiro kukulītī. Mēs par to visi gardi pasmējāmies un attīstījām nākotnes scenāriju, ka mana maize būs nopērkama Stockmann. Tolaik vēl strādāju pie Līvas Jaunozolas Christmas Popup Store, kas bija Kaļķu ielas stūrī; tas man deva lielu pieredzi par to, kā biznesu veidot «ārpus rāmjiem», ka neesam pelēkā, vienmuļā ikdienas rutīnas ķēdītē, jo tajā veikalā dejojām uz letes, klientus apkalpojām dziedādami, sapucējušies ar visu, kas veikalā nopērkams, labprātīgi strādājām līdz diviem naktī, jo bija «čujs», ka tūlīt nāks īstais klients. Es savam kolēģim stāstu brīvdienu joku par uzcepto maizi un to, ka draugi to mudina pārdot. Arī mēs par šo tēmu turpinājām jokot, kā arī uztaisījām facebook lapu jaunajam produktam bez nosaukuma, un tās ideja bija, ka tajā es ievietošu informāciju savējiem par to, kādu maizi cepšu, kad viņi nākamo reizi nāks ciemos. Es nezinu, kā tas izskaidrojams, bet pēc stundas man bija atnākušas trīs vēstules no svešiem cilvēkiem, kuri gribēja uzzināt, kas tā par maizi un kur to var iegādāties. Sākās prātam neaptverams notikumu virpulis, nāca pirmie pasūtījumi. Drīz jau man zvanīja Kalnciema kvartāla tirdziņa organizatori un aicināja ar savu preci pievienoties tirgotāju pulkam. Viņu aicinājums mani mudināja nebaidīties, un es aizbraucu uz Valsts ieņēmumu dienestu reģistrēt mikrouzņēmumu. Devos arī uz Pārtikas un veterināro dienestu, kur darbiniekiem naivi pārbijusies prasīju par to, kas notiks, ja kāds no manis ceptās maizes saindēsies,– vai mani par to ieliks cietumā? (Smejas.)
Esmu pamanījusi, ka vienmēr pie savas produkcijas stenda stāvi pati. Kādēļ tev ir svarīgi satikt pašai pircējus vaigā, nevis nodot šo darbu kādam citam?
Pirmajos gados tas bija loģisku apsvērumu dēļ, jo biju jauna uzņēmēja, kam nebija nekādas saprašanas par grāmatvedību, un mani dzina izmisumā stress. To varu izturēt tik daudz, cik pati sev radu. Es arī neesmu komandas cilvēks. Uzticos sev, mani nogurdina skaidrošanas darbs, kā un kāpēc būtu jādara. Protams, man ir radusies doma, ka man kāds tirdziņos palīdz, tad varētu vienā dienā savu produkciju piedāvāt vairākos tirdziņos vienlaicīgi, tai pat laikā man vajadzētu palīgu arī virtuvē, bet tā atrodas manās mājās. Man šķistu dīvaini un pat nepieņemami savās mājās laist svešu cilvēku.
Visu interviju Ārpus ierastajiem rāmjiem lasiet 14. decembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/4
#2/4
#3/4
