Latviju arvien vairāk apgādā citas ES dalībvalstis; vietējie zemnieki nespēj izlīst cauri cenas adatas caurumam, ceturtdien raksta laikraksts Diena.
«Ikdienā biežāk iznāk ieiet lielveikalā – nebrauks jau pēc darba līkumu uz tirgu, lai nopirktu to Latvijas sīpolu un burkānus pāris ēdienreizēm. Sanāk pabalstīt arī nīderlandiešus, poļus. Toties brīvdienās cenšamies pēc iespējas vairāk produktu iepirkt no vietējiem zemniekiem, lai pietiktu nedēļai un nenāktos pēc dārzeņiem iet uz lielveikalu,» tā savas ģimenes paradumus ražas pārpilnības laikā raksturo 32 gadus vecā Elita, kuru Diena uzrunā kāda Rīgas lielveikala augļu un dārzeņu nodaļā. Tur cenu zīmes vēsta, ka burkāni ievesti no Lietuvas, sīpoli – no Nīderlandes, pētersīļi – no Itālijas, zaļie loki – no Polijas, plūmes – no Ungārijas. Lai arī viss minētais aug arī pie mums.
«Ir lielveikali, kas ļoti lojāli pret vietējo preci un pasaka – ja mums to piedāvā, importa analogi neinteresē. Diemžēl ir vietas, kuru vienīgais kritērijs ir lētākā cena, kas mainās pa nedēļām,» atklāj vietējo zemnieku kooperatīva Mūsmāju dārzeņi vadītāja Edīte Strazdiņa. Veikalu ķēdes regulāri izsludinot dārzeņu un augļu cenu ekspress aptaujas un, ja vietējie kooperatīvi vēlas pārdot savu preci, to pārstāvjiem esot jāuzmin un jānosola mazāka summa, nekā izkalkulējuši konkurenti no citām dalībvalstīm: «Vienu nedēļu vienā kategorijā uzvar poļi, otru – mēs, trešo – turki.» Tomēr, ņemot vērā, ka lielveikaliem ir savi kvalitātes standarti, viņi pārsvarā sadarbojoties ar vienu pamata piegādātāju, un tādos gadījumos cīņa notiekot uz vietas starp vairumtirgotājiem un vietējiem kooperatīviem. «Arī vietējiem zemniekiem mēdz būt pārprodukcijas brīži, piemēram, vienā brīdī ir gatavs viss ziedkāpostu lauks, un ir skaidrs, ka ilgāk par nedēļu gaidīt nevar, tāpēc ir jārealizē visos lielveikalu tīklos un vairumtirdzniecības bāzēs. Tāda pati situācija ir ar lielajiem ārvalstu ražotājiem, un man zināmi daudzi ražotāji, kuri ir priecīgi, ja zina, ka viņiem vietējā tirgū ir vairāki simti tonnu gurķu, kas būs jāpārdod, un, lai nesabojātu cenu savā vietējā tirgū, daļu realizē tur, bet pārpalikumu pārdod citā valstī, piemēram, Latvijā, par ļoti zemu cenu. Un tirgotāji Latvijā to ar prieku paņem pretī,» saka E. Strazdiņa.
Zemnieku saimniecībā Liepziedi Iecavas novadā lielās siltumnīcās audzē gurķus. Procesa virsuzraugs un produkcijas tālāk virzītājs Egils Druviņš saka, ka likumā noteikto produkcijas kvalitātes dokumentu kārtošana viņam ir rutīna, kurā viss zināms. Grūtāk sokoties ar nokļūšanu pircēju salātu bļodās, jo gurķiem ir samērā īss realizācijas periods. To visu gan atvieglojot darbošanās kooperatīvā Baltijas dārzeņi, ar kura starpniecību bagātīgā raža atrodot noieta tirgus: «Taču nākas pamatīgi konkurēt ar draugiem poļiem un lietuviešiem – viņi mēdz piedāvāt dempinga cenas, kas ir tik zemas, ka tālāk vairs nav kur. Tāpēc jau viņu preci labprāt pērk ražotāji un pārpircēji. Normāli, likumīgi darbojoties, tādus skaitļus piedāvāt nav iespējams. Nezinu, varbūt viņi tur kaut kā apiet nodokļus.»
E. Strazdiņa saka, ka ES lielo dalībvalstu tirgi esot ļoti aizsargāti, un atklāj piemēru – viņas pārstāvētais kooperatīvs par ļoti konkurētspējīgu cenu piedāvājis burkānus iepircējiem vienā no lielajām valstīm, taču tur viņai atbildēts, ka poļu cena esot vēl zemāka, taču viņi tik un tā izvēlēšoties vietējos burkānus, neskatoties uz trīskāršo pārmaksu.
Plašāk lasiet rakstā Lielveikali iebaro dempinga dārzeņus ceturtdienas, 20.augusta laikrakstā Diena (10.,11.lpp)!