Bija grūti aizbraukt un nebija viegli atgriezties. Esmu gandarīta gan par to, ka aizbraucu, gan par to, ka atgriezos
Tā saka Eva Miķelsone, degvielas mazumtirgotāja Virši-A mārketinga vadītāja. Viņa trīs gadus strādāja Lielbritānijā. «Aizbraucu, jo Latvijā sākās krīze. Strādāju IT uzņēmumā, paralēli LU maģistrantūrā studēju komunikācijas zinātni. Sākās krīze, diemžēl zaudēju darbu, pabeidzu studijas un vairs nespēju sevi realizēt Latvijas darba tirgū. Tolaik uzņēmumu, kas atlaida darbiniekus, bija vairāk nekā tādu, kas pieņēma darbā. Izvērtējot situāciju, biju spiesta aizbraukt,» atceras E. Miķelsone.
Darbu atrast viegli
Viņa devās uz Lielbritāniju un darbu tur atrada viegli. Vispirms viņa bija pārdevēja delikatešu veikaliņā, drīzumā kļuva par veikala maiņas vadītāju. «Lai to sasniegtu, bija vajadzīgs sūrs darbs – strādāju arī pa 10 un 12 stundām sešas dienas nedēļā. Vadība manī saskatīja cilvēku, kam ir mērķtiecība, kurš strādā patstāvīgi un ir spējīgs sasniegt ko vairāk. Ātri apguvu visu nepieciešamo un mani izvirzīja par veikala maiņas vadītāju. Tas bija pavisam citādāks darbs, ar jauniem pienākumiem, – sākot ar ikdienas darbu koordinēšanu un veikala preču sortimenta nodrošināšanu, beidzot ar darbinieku vadību un klientu lojalitātes vecināšanu. Man patika šis darbs, jo varēju sevi realizēt un nebija nekādu rāmju, kas noteiktu, ka jādara tikai tā un ne citādi,» stāsta E. Miķelsone. Tomēr, strādājot veikalā, viņa neatmeta cerību atrast darbu savā specialitātē, gribēja pārliecināties, ka var sevi pierādīt ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā. Tāpēc viņa paralēli visu laiku meklēja darbu savā specialitātē – mārketingā vai komunikācijā.
Atvērti, bet skeptiski
«Lai arī par latviešiem ir dažādi stereotipi un korporatīvajā vidē uz mums skatās ar zināmu skepsi, tomēr ir ļoti viegli sevi pierādīt. Paši angļi ir paslinki, tāpēc, ja esi mērķtiecīgs un gribi kaut ko sasniegt, vari to izdarīt,» uzskata E. Miķelsone. Viņa ieguva mārketinga asistentes darbu Amerikas IT uzņēmumā, kas neilgi pirms tam bija dibinājis meitas kompāniju Lielbritānijā. Šajā pozīcijā viņa nostrādāja divus gadus, taču saprata – lai kļūtu par mārketinga vadītāju Amerikas uzņēmumā, būs nepieciešami vēl vairāki gadi. «Sapulču prāta vētrās manu skatījumu uzklausīja, bet līdz galam neatbalstīja, tomēr ilgtermiņā izrādījās, ka mans ieteikums bija pareizs. Manī neklausījās, jo nebiju vietējā. Asistentes darbs tomēr bija zemākas kvalifikācijas nekā tas, uz ko es varēju pretendēt Latvijā. Mana iegūtā izglītība, pieredze un personīgās ambīcijas lika tiekties uz kaut ko vairāk. Kāpēc man jāstrādā par asistenti, ja varu būt mārketinga vadītāja? Neskatoties uz to, vai dzīvo dzimtenē vai ārzemēs, ir svarīgi darīt lietas, kas tevi interesē. Tāpēc neredzu jēgu dzīvot ārpus Latvijas un nedarīt to, kas man patīk,» spriež E. Miķelsone.
Ambiciozi mērķi
Domājot par atgriešanos, E. Miķelsone pētīja sludinājumus. Viņai bija dažas Skype intervijas, bet tālāk par pirmo interviju netika. Iespējams, tāpēc, ka Latvijas personālvadības speciālisti ar zināmu skepsi skatoties uz potenciālajiem darbiniekiem, kas vēl ir Lielbritānijā. Tāpēc viņa uzteica darbu un atgriezās Latvijā bez apsolītas darba vietas.
Sākumā E. Miķelsone strādāja uzņēmumā Melnā kafija, bet tas bija darbs uz laiku, aizvietojot bērna kopšanas atvaļinājumā esošu kolēģi. «Zinot, ka darbs ir uz laiku, skatījos, kas notiek darba tirgū. Atsaucos Virši-A sludinājumam. Šis ir Latvijas uzņēmums un man gribējās savas zināšanas un pieredzi ieguldīt tieši vietējā kompānijā. Tā kā uzņēmums tirgū ir 20 gadus, man bija izaicinājums tajā ienākt un palīdzēt mainīties. Lai arī mums nav tādu apjomu kā ārzemju degvielas tirgotājiem, ambīcijas mums ir augstas. Šobrīd Virši-A ir lielākais pašmāju degvielas tirgotājs Latvijā un mans mērķis ir palīdzēt spodrināt zīmola tēlu un nostiprināt Latvijas iedzīvotāju prātos apziņu, ka šis ir pašmāju uzņēmums ar lielām ambīcijām,» saka E. Miķelsone.
Rūda raksturu
Viņa uzskata, ka, esot ārpus Latvijas, mainās redzējums par dažādām lietām. Laiks ārzemēs iemāca elastību, padara cilvēku spēcīgāku un norūda raksturu. E. Miķelsone ir guvusi daudz lielāku pārliecību par sevi un sapratusi, ka nerealizējamu projektu nav – viss ir iespējams. «Tur cilvēks iemācās sevi novērtēt,» viņa spriež.
E. Miķelsone uzskata, ka ārzemēs cilvēkiem vienmēr būs kādas barjeras, piemēram, valoda vai kultūras atšķirības. «Iesākumā var būt grūti saprasties un izpausties kultūras dažādību un valodas īpatnību dēļ. Tagad Latvijā man vairs nav nekādu robežu – ko gribu, to varu realizēt,» saka E. Miķelsone.
Pēc viņas domām, jau aizbraucot ir redzams, kurš atgriezīsies un kurš paliks ārzemēs. Domājot par reemigrācijas politiku, viņa uzskata, ka valsts institūcijām vajadzētu komunicēt ar latviešiem ārzemēs un stāstīt par to, ka situācija uzlabojas, tirgus stabilizējas, uzņēmumi meklē darbiniekus.