Vai tā ir sagadīšanās, ka īsu brīdi pirms oficiālā Moneyval ziņojuma par Latvijas situāciju ar nelegālās naudas apkarošanu, informatīvajā telpā vairākas dienas pēc kārtas parādās ziņas par kratīšanu dažādās bankās?
Sekojot līdzi Latvijas finanšu nozares kapitālajam remontam, ir skaidrs, ka pēdējā gadā bankas ievēroja diētu. Banku piesardzība ir tik augsta, ka nekādi jauni nelegāli darījumi vairākās bankās vienlaikus nevarēja notikt. Ja tādi notika, tad tikai ar lielu valdošās politikas elites atbalstu. Tātad tiesībsargājošās institūcijas meklē pierādījumus par senākiem pagātnes darījumiem. Te atkal vietā jautājums – kāpēc četras, piecas Latvijas bankas vienlaikus tieši šajā laikā tiek pakļautas kārtējam sitienam? Tieši tā tas ir uztverams, jo tiesībsargājošo institūciju ierašanās bankā grauj iestādes reputāciju.
Tuvojamies brīdim, kad patiešām nebūs vajadzīgi pierādījumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, kad pietiks ar aizdomām. Turklāt aizdomās turamajam būs jāpierāda sava nevainība, nevis tiesībsargājošām iestādēm jāliek galdā pierādījumi par noziegumu.
Izskatās, ka šobrīd ar viesošanos bankās tiek demonstrēti varas muskuļi. Tā ir apzināta propaganda, ka esam pasaules netīrās naudas midzenis – tā izskatās Latvijā notiekošais AML prasību ievērošanā.
Loģisks ir jautājums, kur ir saknes pastiprinātai Latvijas uzraudzībai, jo daudz lielākos apmēros nelegāli iegūta nauda ir legalizēta citviet Eiropā, pasaulē un kaimiņos. Visām ES dalībvalstīm ir jāpilda ES direktīva par AML, taču zem starptautiskās lupas ir nonākusi Latvija. Secinājums - esam kādam uzkāpuši uz varžacīm, pozicionējot sevi kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.
Tas nav kapitālais remonts, kas šobrīd notiek finanšu nozarē, tas ir laundromāta lielgabals. Ļaujam šaut uz sevi, pat nemēģinot aizsargāties.
