Ekonomikas ministrija, ministra Daniela Pavļuta uzdevumā, nesen izstrādājusi Latvijas nacionālās industriālās politikas vadlīnijas, kas visaptveroši apraksta mūsdienu valstu industrializācijas teoriju un piedāvā pasākumu kopuma ietvaru, kas būtu veicams, lai Latvijā aktivizētu industrializāciju.
Ministrs pareizi atzīmē, ka modernu industriālo politiku raksturo mērķis strādāt pie atbalsta instrumentu kopuma, kas uzlabo kopējo konkurētspēju, nevis lemt par intervenci katrā atsevišķā gadījumā. Mēs, uzņēmēji, dotu priekšroku valsts stratēģiskam atbalstam konkrētām nozarēm, taču tiešā veidā tas nebūs iespējams. Jāmeklē citi ceļi, un Ekonomikas ministrijas industrializācijas dokuments to mēģina darīt, ieskicējot jautājumus nodarbinātības politikas uzlabošanai un inovāciju veicināšanai. Ieteicamā pieeja būtu sekmēt jau esošo kompetenču attīstību Latvijas iekšienē, radot iespēju nākotnē aizvietot preču importu un pašiem palielināt savu eksporta potenciālu, vienlaikus dodot pozitīvu impulsu arī saistītajām un atbalstošajām nozarēm Latvijā.
Taču jebkāda industrializācija nav iespējama bez kaut kā, kā mums ir ļoti maz. Proti – kapitāla. Latvijā kā jaunā ekonomikā ir ļoti maz uzkrātā vietējā kapitāla un mūsu jaunie veiksmes stāsti parasti ir uzņēmumi, kas savu varējumu pierādījuši bez nozīmīgiem kapitālieguldījumiem. Lielie industriālie uzņēmumi, piemēram, Liepājas metalurgs, lai arī veic nopietnu modernizāciju, tomēr ir radušies laikā, kad kapitālieguldījumi tika veikti ar pavēles un plāna palīdzību. Savukārt uzņēmumi, kuri būtiskus kapitālieguldījumus veic ar banku finansējuma palīdzību, krīzes gados sastopas ar nopietnām problēmām apkalpot šo finansējumu. Un tas nav akmens banku dārzā – tā ir banku finansējuma daba, un Latvijā ir labi piemēri, kad bankas nākušas pretī uzņēmējiem.
Taču ko mēs varam darīt, lai atrisinātu šo kapitāla trūkumu? Vieglu risinājumu, protams, nav. Taču mēs varam skatīties uz neordināriem risinājumiem, kad valsts intervence var radīt pozitīvas sekas industrializācijai. Viens veids, kas minēts Ekonomikas ministrijas vadlīnijās, ir dažādi start-up un riska kapitāla fondi. Cits veids ir lieli iepirkumi, kas var radīt labvēlīgu situāciju un jaunas iespējas industrializācijai. Te jāmin piemēri, kad valstij ir iespēja atbalstīt ražošanu, infrastruktūras modernizāciju un jaunas darba vietas, lai nākotnē no tā iegūtu ne tikai viens uzņēmums, bet arī nozares dalībnieki un tautsaimniecība kopumā. Kā piemēru šādai valstiskai pieejai varētu minēt daudz apspriesto vilcienu iepirkuma konkursa un Rīgas Vagonbūves rūpnīcas līguma ieviešanas potenciālo ietekmi uz tautsaimniecību. Valsts var izvēlēties vilcienus nopirkt citur – jau gatavus, ātrus un ērtus. Taču mēs varam tos ražot Latvijā, radot bāzi uzņēmumam un nozarei kopumā, kas var vēlāk veiksmīgi konkurēt, it īpaši austrumu valstu tirgos. Jāņem vērā, ka otras šādas iespējas, piesaistīt kapitālu, mums tik drīz var nebūt.