Uzņēmēji un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, ir nepieciešams palielināt neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošām personām, taču par minimālās algas kāpumu vēl tiks diskutēts, jo Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzskata, ka minimālās algas palielināšana nedos gaidīto efektu, un vēlas, lai neapliekamais minimums tiktu paaugstināts līdz iztikas minimumam, bet Finanšu ministrija norāda, ka tas nav reāli.
Nolūkā mazināt sociālo nevienlīdzību Finanšu un Labklājības ministrija piedāvā nākamajā gadā minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 200 uz 225 latiem (320 eiro). Savukārt neapliekamo minimumu varētu diferencēt - lielākajām algām saglabāt pašreizējo 45 latu apmērā, bet mazākajām algām palielināt līdz 84 latiem jeb 120 eiro. Tiek piedāvāts arī palielināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām 2014.gadā līdz 98 latiem (140 eiro).
«Šī ir ļoti svarīga izšķiršanās nākamajam gadam, tai ir jābūt galvenajai prioritātei, veidojot 2014.gada budžetu. Laikā, kad makroekonomika uzrāda labus rezultātus un krīze tiešām ir pārvarēta, straujā tempā mazinot budžeta deficītu, mums ir bijušas mazas iespējas palīdzēt iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem un mazināt sociālo nevienlīdzību,» Nozare.lv rīkotā diskusijā savu uzskata pauda finanšu ministrs Andris Vilks (V).
Finanšu ministrs norādīja, ka šie piedāvājumi ir radušies, parēķinot to fiskālo telpu jeb apjomu, ko valsts varētu nākamā gada budžetā atļauties, tāpēc arī šāda kombinācija. Būtisks esot jautājums par minimālās algas palielināšanu, jo tā kādu laiku ir bijusi nemainīga.
«Tomēr redzam, ka pietiekoši liels algas saņēmēju skaits ir apstājies pie esošās 200 latu robežas, un tas, visticamāk, liecina par to, ka tas ir pietiekoši labs komforta līmenis uzņēmējiem. Acīmredzot ir nepieciešams parevidēt šo salīdzinoši zemo skaitli vismaz līdz Igaunijas līmenim. Šāds solis tiek sperts arī tāpēc, lai mazinātu ēnu ekonomiku valstī. Patlaban situācija ekonomikā ir savādāka nekā pirms diviem vai trīs gadiem, un uzņēmēji var un viņiem vajag atļauties palielināt minimālo algu,» uzskata Vilks.
Savukārt LDDK valdes priekšsēdētāja Līga Meņģelsone uzsvēra, ka par minimālo algu vēl būs sarunas Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē ar arodbiedrībām un darba devējiem.
«Problēma ir pārāk lielā sabiedrības plaisa starp cilvēkiem ar ļoti maziem ienākumiem un tiem, kas atrodas otrā ienākumu apjoma pusē. Ja šo problēmu gribam risināt un iegūt sajūtu, ka cilvēki, kuri patlaban saņem mazās algas, saņems vairāk, tad lēmums par tik niecīgu daļu pacelt tikai un vienīgi minimālo algu neko neatrisinās,» uzskata Meņģelsone.
Tāpēc LDDK piedāvājums ir iet pa soļiem, un pirmais solis būtu paaugstināt neapliekamo minimumu līdz iztikas minimumam, kas februārī, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, bija 174 lati. Otrkārt, būtu jāpaaugstina maksa par apgādībā esošiem bērniem, jo skaitļi rāda, ka tieši strādājošās ģimenes ar bērniem ir vislielākā riska grupa. Līdz ar to LDDK piedāvājums būtu sociālās nevienlīdzības mazināšanā iet pakāpeniski, izdarot šos pirmos divus soļus, un tad ķerties pie minimālās algas paaugstināšanas, skaidroja Meņģelsone.
Finanšu ministrs gan uzskata, ka LDDK piedāvājums nav reāls, jo LDDK nav aprēķinājusi, cik miljonus latu budžetam izmaksātu piedāvājums neapliekamo minimumu paaugstināt līdz iztikas minimumam.
«Kur šādu naudu atrast? Tādas naudas budžetā vienkārši nav,» uzsvēra Vilks.
«Protams, ka sabalansēt šo piedāvājumu noteikti vajag, bet tajā pašā laikā, rēķinot negatīvo fiskālo ietekmi, ir jārēķina arī pozitīvā fiskālā ietekme. Protams, bieži vien pozitīvais multiplikatīvais efekts ir grūti pierādāms, tomēr, ja cilvēku maciņos parādās vairāk naudas, tas nozīmē, ka ģimenes spēj vairāk naudas arī izdot,» iebilda Meņģelsone.
Dzērienu ražotājas AS Latvijas Balzams valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš kopumā ļoti pozitīvi vērtē valsts vēlmi vispār iesaistīties konkurētspējīgāku apstākļu radīšanā, jo «tas palīdz ekonomikai kopumā, un ceru, ka tiks atrasta atbilde arī uz to, kur ņemt līdzekļus».
«Patlaban vairāk esam fokusējušies uz to, kā sadalīt to, kas ir, nevis raudzīties uz to, kas varētu būt, un attīstīt Latvijas ekonomiku pēc būtības. Te ir nepieciešami daudz radikālāki soļi un daudz lielākas izmaiņas, kas skar ne tikai minimālo algu, ne tikai neapliekamo minimumu, bet nodokļu sistēmu kopumā. Šie radikālie soļi būtu jebkas, kas mūs padara konkurētspējīgākus attiecībā pret mūsu kaimiņiem. Tam būtu jābūt mazākam kopējam nodokļu slogam, piemēram, vēl mazākam iedzīvotāju ienākuma nodoklim,» uzskata Āboltiņš-Āboliņš.