Vērtējot statistikas datus par Latvijas iedzīvotāju skaitu un nodarbināto skaitu (īpaši uzņēmumos, kas paši pelna līdzekļus, nevis ir no budžeta finansēti), nāk prātā Čikāgas piecīšu savulaik dziedātā dziesma, kuru šeit varētu citēt teju vai visu, bet kuras zīmīgākie vārdi ir: “Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls taktisks vai daudziem tīri praktisks, bet fakts ir, ka vairāk mūs’ nav.”
Turklāt pamats satraukumam ir nevis par to, ka mūsu nekļūst vairāk, bet gan par to, ka apdzīvotība un nodarbinātība mazinās, ekonomiskā aktivitāte nav tik strauji augoša, kā būtu nepieciešams mūsu situācijā, un patēriņa tirgus sarūk ar visām no tā izrietošām sekām.
Kā varat pārliecināties 7. jūnija Dienas Biznesā, uzņēmumos nodarbināto skaits laikā no 2014. līdz 2021. gadam sarucis no 773 774 līdz 709 595 cilvēkiem. Ja tas būtu stāsts par robotiem, kas aizstājuši cilvēku darbu, varētu priecāties, ka modernizējamies, dzīvosim labāk, bet saprotam, ka gluži tā nav. Tātad valsts uzturēšanas izmaksas gulstas uz, tā teikt, mazāka skaita pelnītāju pleciem.
Komplektā ar tendenci, ka likvidēto uzņēmumu skaits jau kopš 2016. gada ir lielāks par jaundibināto skaitu (pērn, piemēram, likvidēto uzņēmumu bijis par teju 2,5 tūkstošiem vairāk nekā 2020. gadā), par ko esam rakstījuši iepriekš, kopaina, raugoties nākotnē, šķiet aizvien drūmāka. Protams, starp uzskaitītajiem uzņēmumiem daļa ir tādu, kas pilnībā vai galvenokārt dzīvo no budžeta finansējuma, ir tādi, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no budžeta naudas piešpricēm vai kas sniedz pakalpojumus garantētam klientu lokam, kā centralizētā ūdens apgāde vai apkure. Šādu uzņēmumu skaita un tajos nodarbināto skaita samazināšanās kaut kā nav manīta, bet darbinieku skaits, kā redzam arī statistikā, pieaudzis.
Un tas vēl jo vairāk nozīmē, ka privātajam biznesam, kas darbojas brīvajā tirgū, klājas aizvien grūtāk. Jā, protams, kopējā uzņēmumu (tostarp arī valstij piederošo) nomaksātā peļņa pēdējos gados ir krietni augstāka, nekā bija vēl pirms gadiem desmit, taču tas atkal ir tāds rādītājs, ko mēdz salīdzināt ar vidējo temperatūru slimnīcā – vieniem, piemēram, bankām, tirdzniecības ķēdēm, IT kompānijām u.tml., peļņas procents var būt krietni augsts, kamēr ražotājiem vai uz vietējo tirgu orientētu pakalpojumu sniedzējiem var būt tuvu nullei vai zem tās.
Protams, krišana panikā, gaušanās par to, cik viss slikti, situāciju neglābs. Vispirms jāizanalizē iemesli, tad jārod un jāpielieto efektīvi risinājumi. Turklāt jāskatās uz visu situāciju kopumā, ņemot vērā arī kopsakarības, nevis, kā pie mums daudzkārt ierasts, ņemot vērā vien kādu atsevišķu aspektu vai kādas atsevišķas grupas intereses. Spilgta ilustrācija teiktajam ir pavisam nesenā vēršanās pret mikrouzņēmējiem, apgalvojot, ka tie visi kropļojot konkurenci. Nu, likvidēja. Vai konkurence uzlabojās? Kāds apgalvos, ka uzlabojās, bet diez vai to var pierādīt, ņemot vērā, ka pēdējā laikā atkal audzis ēnu ekonomikas īpatsvars, bet sarucis uzņēmumos nodarbināto un uzņēmumu kā tādu skaits.
Tātad daļa mikrouzņēmumos strādājošo aizmigrēja uz ārzemēm, daļa izvēlējās tā dēvēto valsts darbu, pavisam maza daļa turpina darbu lielo nodokļu režīmā. Jā, var teikt, ka nav gluži tā, ka demogrāfijas, nodarbinātības, ekonomikas stimulēšanas jautājumiem valsts politikas noteicēji nemaz nepievērstos. Taču tas notiek kaut kā fragmentēti, bieži vien tikai deklaratīvi.
Cik gadus jau, piemēram, Ministru prezidentam ir īpašs padomnieks demogrāfijas jautājumos! Bet kas šajā laikā reāli uzlabots, ja neskaita kādus jaunus, bet, šķiet, ne īpaši efektīvus pabalstus, plānošanas dokumentus un akcentus retorikā? Daudz runāts arī par biznesa vides uzlabošanu, administratīvo šķēršļu mazināšanu, uzņēmējiem pretimnākošu attieksmi iestādēs, taču daudzos gadījumos tālāk par runāšanu pie mums nav tikts.
Ļoti spilgti to raksturo Dienas Biznesā aprakstītā PVD īpaši birokrātiskā attieksme pret uzņēmējiem, kas no karadarbības apdraudētās Ukrainas Latvijā ieveda pārtikas linsēklas.
Nez kāpēc vairs nepārsteidz, ka Polijā šāds sūtījums pieņemts bez problēmām, lai arī tai tāpat saistošas mūsu birokrātu piesauktās prasības par steigā neuzlikto marķējumu. Un līdz ar to arī nepārsteidz, ka Latvijas uzņēmēji aizvien biežāk runā par biznesa pārcelšanu uz ārzemēm.
Tuvojas vēlēšanas. Ļoti gribētos, lai pretendenti uz vietām Saeimā savos piedāvājumos lielāku uzsvaru liktu uz šeit aprakstīto tematiku, nevis vien zākātu cits citu. Mums ir vajadzīgs nevis mazākais ļaunums, nevis politiskie kaušļi, ko ievēlēt, bet gan lai valsts politikas noteicēji ir tādi, kuru darbs tiešām nes jūtamu labumu Latvijai.
