Kā teica profesors Preobraženskis Bulgakova Suņa sirdī „Posts sākas galvā, nevis atejās”. Par to arī tā baža. Šodien posts tiek tiražēts it visur - gan medijos, kas atražo eksistenciāla rakstura notikumus, gan politiķu tiešajās runās. Nu piemēram, Dombrovskis saka, ka 2010. gadā vajadzēs celt nodokļus, tad atkal, ka Latvijai iespējams vajadzēs aizņemties vēl vienu miljardu latu, savukārt Šķēle aicina pārdomāt lata devalvāciju...
Jau teju divas nedēļas pagājušas, kopš Latvijā atkal ir jauna valdība. Godmaņpapus rūpju pārņemtā seja jau bija pieradinājusi vai ikkatru no mums dzīvot ar tādu pašu rūpju rievu ja ne sejā, tad vismaz smadzenēs. Tāpēc ir tikai saprotami, ka ar jaunas valdības parādīšanos, sabiedrība gaida vismaz kādu labu ziņu - ko tādu, kas patīkami disonētu ar vispārējo, ikdienas medijos esošo noskaņojumu. Bet, ko tad amatpersonas dara sabiedrības noskaņojuma uzlabošanai?
Nav gan dzirdēts, ka valdības vadītājs būtu paziņojis, ka tagad prioritāte numur viens ir nevis kārtējais sarunu raunds ar starptautiskajiem aizdevējiem, bet gan Latvijas uzņēmēju ekonomiskās krīzes pievārēšanai sagatavoto priekšlikumu ieviešana dzīvē. Jā, esam tikušies ar uzņēmēju pārstāvjiem, uzklausījuši, augstu vērtējam... bet šobrīd jādomā kā savilkt jostas vēl ciešāk.
Frāze „Nav uzņēmēju - nav nodokļu, nav nodokļu - nav valsts" tās tiražējuma dēļ jau kļuvusi nedaudz banāla. Bet, piedodiet, nu tā tas ir un savādāk nevar būt! Nu piemēram, kāpēc jaunajai valsts varai nesākt ar tiesisko nostiprinājumu kārtībai, kas uzņēmējiem ļautu atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumus, kas izveidojušies balstoties uz treknajos gados sasniegtajiem uzņēmējdarbības rezultātiem, bet šogad, mainoties ekonomiskajai situācijai, reāli apēd apgrozāmos līdzekļus. Vai arī, kāpēc gan politiķiem nepievērsties jautājumu tiesiskajam regulējumam, kas izbeigtu valsts un pašvaldību nodarbošanos ar komercdarbību, šīs funkcijas nododot privātajam sektoram, kura darba efektivitāte pēc noklusējuma ir ievērojami augstāka.
Satiekot savus paziņas no uzņēmēju loka, esmu novērojis, ka sarunas iegūst dzirksteli, ja kādam ir izdevies tās dienas presē vai interneta medijos uziet kāda tautsaimniecības, finanšu vai kāda cita eksperta prātojumus pozitīvā tonalitātē. Par to, cik viss ir slikti un „ārprāc, ārprāc" neviens vairs negrib ne runāt, ne dzirdēt.
6. jūnijā būs vēlēšanas. To rezultāti visticamāk ir grūti prognozējami, jo šoreiz, aptuveni divus mēnešus pirms vēlēšanām sevišķi liela ir tā vēlētāju daļa, kas aptaujās uz jautājumu „par kuru partiju jūs balsotu, ja vēlēšanas notiktu rīt" izvēlas atbildi „vēl neesmu izlēmis".
Politiķiem, kas kandidēs uz vietu pašvaldībās jāsaprot, ka vēlētājs ir noguris no visa kā taupīšanas, algu samazinājumiem, un valsts defolta gaidām. Manuprāt, vēlētājs būs gatavs sekot tiem politiķiem, kas spēs atkal ieslēgt izdzisušo gaismu tuneļa galā un ar konkrētību retorikā spēs sniegt labas ziņas par labāku nākotni.
Priekšvēlēšanu kaujas publiskajā telpā ir vēl tikai priekšā un, visticamāk, tā īsti nesāksies ātrāk par maija vidu. Tomēr ir cerība, ka šoreiz raķešu, tējkannu un darītāju uzstādījumi nespēs konkurēt ar tiem politiķiem, kas ar konkrētiem jau realizēto un tuvākā laikā plānoto darbu aprakstiem spēs iedvest loģiski domājošajam vēlētājam, ka no 7. jūnija krīze no Latvijas sāks pakāpeniski atkāpties.