Ja Latvijā vajadzētu izveidot polittehnologu-ciniķu galeriju, Jurģis Liepnieks tajā ierakstītos pirmajās rindās. Katrā ziņā viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik radīja Tautas partijas tēlu. Šobrīd viņš atļaujas visai neglaimojoši izteikties par mūsu valsts politiķiem, viņu izredzēm vēlēšanās, kā arī skaidri norāda — gaidāmā komunikācija ar sabiedrību ir tizla.
Kādu redzat pašreizējo politisko situāciju Latvijā?
Tā ir neskaidra. Vēl jau nevar zināt, kā tas viss beigsies. Tautas partija (TP) un ZZS saprata, ka ja viņi vēl tādā garā paturpinās visu ko samazināt, viņi var iet mājās. Līdz ar to lēmums gāzt Ivara Godmaņa valdību un ļaut to taisīt Jaunajam laikam (JL) ir izcili pareizs. TP tagad ir dabūjusi ārkārtīgi reprezentablus un krīzes laikam ļoti piemērotus amatus, izņemot Veselības ministriju, bet tur viņiem ir vienīgais sakarīgais ministrs. Jāatzīst, ka neko gan es nevaru pateikt par Dāldera kungu – varbūt viņš izrādīsies ļoti spēcīgs kultūras ministrs. Jautājums ir par to, vai TP turpmāk mācēs šo situāciju izmantot. Viņiem ir jāpārvar psiholoģiska vēlme vienkārši gūt prieku no tām grūtībām, kādās tagad ir JL – tā var izrādīties viņu galvenā problēma. Vismaz pirmā Valda Dombrovska valdības nedēļa liecina, ka TP ļauj JL strādāt pēc principa – lai jau tie trakie to visu dara. Labākais piemērs bija brīdī, kad tika lemts par valdes locekļu algām valsts akciju sabiedrībās, Aigars Kalvītis un vēl daži vienkārši izgāja no telpas. Faktiski tika pieņemts lēmums dažiem vadošajiem menedžeriem samazināt algas, kas, protams, ir pilnīgs populisms – bezjēdzība.
Kāpēc bezjēdzība?
Ja jūs gribat ar likumu noteikt, ka lielās a/s, lielos uzņēmumos cilvēkiem obligāti ir jāsaņem mazākas algas, nekā privātajā biznesā daudz mazākās kompānijās, jūs pēc definīcijas ar laiku dabūsiet menedžerus, kuri vai nu darbu valsts a/s uzskata par iespēju iedzīvoties kaut kādā ne tādā naudā, vai arī negatīvās atlases rezultātus. Dabūsiet tādus menedžerus, kas nevar atrast darbu privātkompānijā. Tieši pie tā šāda politika ar laiku novedīs. Ja lielas a/s vadītājs saņem 2500 latus uz papīra... Tā nav konkurētspējīga alga profesionālim telekomunikācijās, enerģētikā utt.
Tieši šāda veida lēmumu nupat pieņēma JL, bet TP tajā visā noskatījās ar ļaunu prieku. Tie ir nekvalitatīvi likumi, kurus neattaisno nekāds taupības laiks. Tagad vajag darīt visu, lai piesaistītu pašus gudrākos, labākos cilvēkus. Var taču veidot dažādas sarežģītas motivācijas shēmas, maksājot algu kaut vai atkarībā no ietaupītajiem līdzekļiem – izdomāt var visu ko. Taču ir muļķības, kas savulaik raksturoja Einara Repšes valdību, un jau tagad raksturo Dombrovska kabinetu. Tomēr es negribētu būt arī pārlieku kritisks pret Dombrovska valdību, jo dažas lietas, ko runā gan viņš, gan Repšes kungs, ir pareizas. Viņi pat ir pelnījuši visa veida cieņu par to, ka šajā laikā ar pietiekami lielu optimismu, viņi ir uzņēmušies atbildību. Kā mēs redzējām, nemaz jau tik daudz to gribētāju nebija. JL ir pelnījuši vismaz cieņas un atbalsta kredītu. Vismaz viņu solījumi ir pareizi. Nav arī pareizi teikt – JL ir uzņēmušies varu grūtā laikā, kad jāpieņem nepopulāri lēmumi, un tas noteikti novedīs pie nepopularitātes. Tas nav obligāti!
Cik ilgu jūs prognozējat V. Dombrovska valdības mūžu?
Tas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Taču tai ir visas izredzes nostrādāt līdz nākamās Saeimas vēlēšanām. Nav jau nemaz tik daudz palicis – apmēram pusotrs gads. Turklāt es nedomāju, ka te ir kāds, kurš gribētu paņemt no JL to varu.
Tātad: kāds īsti bija TP un ZZS mērķis, mainot valdību – pacelt savus reitingus, vai arī panākt, lai JL tas ir tikpat zems kā pārējām varas partijām?
Domāju, ka mērķis bija izvairīties no vēl lielākas katastrofas viņu reitingos. Ar to komunikācijas veidu, kāds bija Godmanim, minēto mērķi sasniegt nebija iespējams. Ja nākamā budžeta samazināšana tiktu veikta Godmaņa stilā, tas visām partijām būtu maksājis ļoti dārgi – tas varētu izraisīt neatgriezenisku sakāvi. Līdz ar to tika pieņemts pareizs lēmums piesaistīt JL, cerībā, ka uz to valdīšana atstās tādu pašu iespaidu, kā uz TP. Taču ne jau grūtā ekonomiskā situācija bija galvenais iemesls tam, kāpēc cilvēki novērsās no TP un citām varas partijām pēdējo divu gadu laikā. Galvenais iemesls bija tas, ka viņi katru dienu mums piedāvāja nekvalitatīvu politiku.
Jau vasarā mūs gaida pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas, bet ir ļoti maz partiju, kas varētu lepoties ar kaut cik sakarīgiem reitingiem. Kādas redzi politisko spēku izredzes šajās vēlēšanās?
Nu mazajās pašvaldībās, kā jau parasti, lomu spēlēs personības. Kaut gan reformas rezultātā mums mazo pašvaldību tikpat kā nav. Starp citu, arī tur būs interesanti redzēt rezultātu. Piemēram, Ogres novads ir līdz pat Ērgļiem. Jāņem vērā, ka kaut kur pie Ērgļiem neviens pat nezina, kādi cilvēki Ogrē kandidē. Tikai tagad sāks veidoties jauni vēlēšanu paradumi.
Jāatzīst, ka tā īsti interesanta ir tikai Rīga, jo tā liecina par to, kas notiek valstī kopumā – tur tomēr dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju. Domāju, ka rezultāti Rīgā būs... TP ievēlēta netiks – tā nepārvarēs 5% barjeru ne Rīgā, ne arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. LPP/LC... Ja kampaņa būs laba, Šlesera kungam varbūt ir izredzes ar nelielu rezultātu tikt domē. Jāsaprot, ka rezultāti Rīgas vēlēšanās būs ļoti pārsteidzoši. Paskatieties socioloģisko pētījumu rezultātus: tur dažām partijām ir pa 2
līdz 6% atbalsta, bet visi pārējie, apgalvo, ka vēl nav izlēmuši. Bet uz vēlēšanām jau viņi ies. Tātad visi daudzie neizlēmušie iegulsies manis minētajos mazajos procentos. Nākamajā rītā pēc vēlēšanām pārsteigums būs milzīgs – tieši to mums šobrīd rāda socioloģija. Visu noteiks ļoti liela daļa vēlētāju, kuri šobrīd vēl nav definējuši savu izvēli, bet uz vēlēšanām noteikti ies. Nav pamata domāt, ka cilvēki paliks mājās un būs apolitiski – nē, viņi būs ļoti aktīvi. Krieviskās partijas dabūs visas tās pašas balsis, ko tās dabū parasti – tur pārāk lieli pārsteigumi nav gaidāmi. Nedomāju, ka ir kaut kas tāds, lai latvieši pēkšņi sāktu balsot par Saskaņas centru (SC), tātad – par Rubiku. Latvieši tomēr atradīs kaut ko starp latviskajām partijām.
Jūs nosaucāt pāris partijas, kam gaidāmajās partijās varētu iet pagrūti. Bet kas tad, jūsuprāt, ir potenciālie uzvarētāji?
Grūti pateikt. Labi nostartēt ir iespējams JL, Aigaram Štokenbergam un tēvzemiešiem, kas pēdējā laikā sakonfrontēja ar SC. Bet vēl jau priekšā ir kampaņas. Tāpat nav skaidrs, kā ies jaunajai valdībai.
Parasti TB/LNNK konfrontēja ar PCTVL, tagad – pārmetušies uz SC?
Es īsti nezinu tās aizkulises, bet bija sajūta, ka, veidojoties pašreizējai valdībai, SC bija vistuvāk tam, lai tas šajā sastāvā strādātu. Radās pat sajūta, ka viņi jau bija sarunājuši sev vietu valdībā. Taču tad sākās klipu kari ar tēvzemi, un tas faktiski pievērsa visu mūsu uzmanību tam, kas ir SC – tā tomēr ir politisko spēku apvienība, kurā ietilpst arī Latvijas Sociālistiskā partija, no kuras Rubiks būs Eiroparlamenta kandidāts. Tas tomēr nav tik nevainīgi. Tajā brīdī arī bija skaidrs, ka SC tomēr nebūs valdībā. Savukārt TB/LNNK tas viss mobilizēja.
Pilnīgi neskaidrs jautājums ir ar ZZS, kam arī Rīgā ir kaut kāds reitings. Nav skaidrs, kā tas nākas, ņemot vērā, ka viņiem Rīgā nekā nav. Un nav pat skaidrs, kā varētu izskatīties viņu saraksts galvaspilsētā. Kaut ko dara arī Pilsoniskā savienība (PS), bet organizatoriskās tvirtības tur tomēr nav. Arī politiskas tvirtības tur trūkst. Tas, ka viņi nepaņēma izglītības ministra portfeli vien jau daudz ko liecina par šīs partijas briedumu, tās gatavību lielajai politikai. Paskatoties uz PS sastāvu, kļūst skaidrs, ka viņi neko nesaprot no ekonomikas, finansista viņiem nav neviena. Toties viņiem bija iespēja parādīt savu kompetenci izglītībā un zinātnē, bet to viņi neizmantoja. Nevienam nav vajadzīgi politiķi, kuri grūtā brīdī baidās paņemt varu.
Vienu brīdi PS gan bija uzstādījums – vai nu viņiem tiek satiksmes ministra portfelis, vai arī viņi vispār neiet koalīcijā...
Jā, tieši no šīs partijas tas bija ļoti dīvains uzstādījums. Ir redzams, ka tur ir kaut kādas citas intereses. Rodas iespaids, ka pie varas PS tikt gribās, intereses ir, bet visgrūtākās valsts lietas nav gatavības uzņemties. Taču zināmos apstākļos arī viņi kaut kādas protesta balsis var saņemt.
Vai šobrīd jūsu klientu lokā ir kāda no politiskajām partijām?
Man ir daudz draugu, bet viņiem – maz naudas. Līdz ar to tāda darba, kāds ir bijis uz citām vēlēšanām, šobrīd man nav, bet es vēlu labu daudziem politiķiem.
Šad tad ir nācies dzirdēt apgalvojumu – Liepniekam nekad nebūtu izdevies iedabūt TP Saeimā, ja šim mērķim nebūtu atvēlētas ļoti lielas naudas summas. Cik lielā mērā vari tam piekrist?
Brīnišķīgi! Nu paskatīsimies, kā ar tādu pašu naudas summu TP ies šajās vēlēšanās. Nu kā... Protams, budžetam, naudas daudzumam ir ļoti liela nozīme – tas nu ir skaidrs. Jā, ir stratēģijas arī ar mazām summām, bet sarežģītos apstākļos kādreiz nav citu variantu, kā tērēt daudz naudas, lai sasniegtu rezultātus. Tajā pašā laikā ar naudu vien nevar sasniegt nekādu rezultātu.
Domāju, ka arī šajās vēlēšanās TP aizvien būs lielākais budžets – viņi var atļauties tagad tērēt kampaņai Stājies partijā!, pēc manām aplēsēm, aptuveni 100 000 latu. Tas ies nost no vēlēšanu budžeta, un TP to var atļauties darīt, jo tā ir vienīgā partija, kam uz konta stāv 500 000 latu vēl kopš pagājušā gada. Tā būs viena no tām partijām, kam būs vislielākais vēlēšanu limits, jo tā startēs vairākās pašvaldībās, un to visu naudu viņi arī iztērēs. Nu varbūt Šlesers finansējuma apjoma ziņā pietuvosies TP, bet drīzāk viņi būs visiem priekšā ar atrāvienu. Bet visu to naudu viņi iztērēs neveiksmīgam projektam. Ar naudu vien nevar izdarīt pilnīgi neko, taču bez tās arī neko nevar. Protams, ir bijušas vēlēšanas, kurās tai naudai bija ļoti liela nozīme.
Piemēram?
Piemēram, iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas un Eiroparlamenta vēlēšanas. Arī tajās Saeimas vēlēšanās, kurās debitēja JL, pēc visiem likumiem, TP vajadzēja izkrist. Taču pie šādiem gadījumiem nevar pieskaitīt pēdējās Saeimas vēlēšanas pretēji tam, kā ir pierasts uzskatīt. Toreiz daudzi cilvēki ticēja Kalvītim, ticēja TP. Un bija jau visas iespējas viņu cerības nepievilt, turpinot to, ka pirmās Kalvīša valdības laikā bija iesākts dažādās nozarēs. Diemžēl vēlēšanu naktī notika zināmi iekšējās varas apvērsumi TP.
Par tā laika notikumiem daudzi ir izteikušies tikai pusteikumos. Kas tad īsti toreiz notika?
Kalvīša pirmās valdības laikā veidojās varas kodols, kurš uz viņu cerēja, kurš viņu balstīja, noteica viņa politiku, cerot, ka viņš kā partijas priekšsēdētājs būs patstāvīgs savos lēmumos no dažiem citiem konkrētiem cilvēkiem.
Kuriem?
Cerējām, ka Kalvītis būs cilvēks, kas spēs pieņemt lēmumus, kuri būs neatkarīgi no Andra Šķēles, no Andra Grūtupa un vēl dažiem pietuvinātajiem. Pirmā Kalvīša valdība liecināja, ka tas ir iespējams. Daudzi pat uzskatīja, ka tas ir vienīgais TP izdzīvošanas variants. Diemžēl Kalvītis izrādījās ārkārtīgi mīksta rakstura cilvēks. Ar pāris sarunām ar Šķēles kungu pēc vēlēšanām pilnībā pietika, lai visi tie cilvēki, kas bija atbalstījuši Kalvīša valdību līdz vēlēšanām, kas nodrošināja to rezultātu, faktiski bija spiesti aiziet no partijas – mūs no tās izslēdza. Tajā brīdī pilnībā nomainījās TP prioritātes uz tādām lietām kā Drošības likums, notiekošais KNAB. Bija sajūta, ka TP beidzot varas ir tik daudz, ka nu var darīt visu, ko gribās.
Un tomēr – kāda jēga ir gremdēt augšupejošu uzņēmumu vai partiju?
Saprotiet, premjers katru dienu pieņem simtiem visdažādāko lēmumu un daļa no tiem var būt principiāli svarīgi. Jebkurš premjers nevar un viņam nevajag būt simtprocentīgi kompetentam visos jautājumos, kuros viņam šie lēmumi ir jāpieņem. Tāpēc visā pasaulē vienmēr ir kādi atbalsta mehānismi, kas palīdz līderim lēmumu pieņemšanā – administrācijas, biroji, partija utt. Daudzās lietās ir politiski kritēriji, atbilstoši kuriem tiek noteiks, kas ir vai nav pareizi. No premjera ir atkarīgs tas, kādus atbalsta mehānismus viņš izvēlas, kādiem cilvēkiem viņš uzticas. Pirms vēlēšanām daudziem partijas tēviem nebija iebildumu, ka šis atbalsta mehānisma loks Kalvītim ir tāds, kas nodrošina vairāk vai mazāk labus rezultātus vēlēšanās. Savukārt pēc vēlēšanām iestājās saimnieka sindroms. Kurš te ir saimnieks?! Rezultātā palika tāds kā rūgtums – izrādījās, ka mēs palīdzējām cilvēkiem, kuri nepildīja savus solījumus.
Tas, ko jūs nupat stāstījāt izklausījās kaut kādā mērā ideālistiski. Sanāk tā – daļa pagāja malā, jo tika pievilti jūsu ideāli. Vai tomēr visā šajā stāstā nav kāds pragmatiskāks, merkantilāks aspekts?
Nē! Mēs nepagājām malā. Mums vienkārši pietrūka iekšējas varas, lai iestātos pret partijas priekšsēdētāju. Mūs pastūma malā.
Pirms dažiem gadiem kādā intervijā jūs stāstījāt, ka jūsu statusu ienākumus nodrošina viens divi labi klienti, tostarp TP, kas maksā lielu naudu un viss ir ļoti forši. Tad kur ir jēga iet prom no tik laba klienta?
Protams, finansiāli es šogad dzīvotu labāk, ja man būtu TP vēlēšanu kontrakts. Nešaubīgi! Bet man nav vajadzīgs kāds klients korporatīvu saišu dēļ. Varu atrast klientus arī tāpat.
Nu jau ilgāku laiku ilgst strīds starp KNAB un TP par savulaik veikto tā saucamo pozitīvisma kampaņu…
TP ir taisnība. Man vispār ir uzskats — kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Uzskatu, ka vēlēšanu likumi Latvijā ir sabojāti. Es nesaprotu, kāpēc, piemēram Šķēles kungs savai partijai nevarētu ziedot vairāk par 10 000 latu. Ja cilvēki negrib, ka pie varas nāk partija, kas ir atkarīga no Šķēles, lai nebalso par to. Pilnīgs absurds manā izpratnē ir arī lokomotīvju principa aizliegšana. Mēs visu laiku kaut kā mēģinām sodīt, ierobežot partijas, sarežģīt tām dzīvi. Bet, piedodiet, mums ir partiju demokrātija. Ja tas nepatīk, ir jāmaina Satversme un partiju vietā jāievieš kaut kas cits. Kādu labumu tad dos lokomotīvju sistēmas aizliegšana? Tas tikai palīdzēs polittehnologiem, jo mums tagad būs jāizgudro, kā šajā jaunajā vidē rīkoties. Paldies par to parlamentam, protams! Pieņemsim, ka uz nākamās Saeimas vēlēšanām nāk jauns Repšes kungs, un visi mīl viņu vienu pašu, bet viņš drīkstēs kandidēt tikai vienā apgabalā. Jautājums būs par to, kā nokomunicēt, lai kādā citā apgabalā vēlētāji saprastu, ka Jānis Bērziņš, kuru neviens nepazīst, vispār ir Repšes kunga cilvēks. Balsojiet par Jāni Bērziņu un jūs būsiet nobalsojuši par Repšes kungu, kuru jūs patiesībā gribat! Sarežģīti! Tā ir tizla komunikācija, un mūsu uzdevums to būs padarīt par kaut cik elegantu.
Savukārt, ja ir vēlme panākt, lai notiktu vēlēšanas vispār bez naudas, tad ir pilnībā jāaizliedz aģitācija elektroniskajos masu medijos — tieši tur jau tās summas paliek. Taču Latvijas sabiedrība nav gatava pieņemt nekādus reālus lēmumus — tā visu laiku grib izlikties par kaut ko citu, spert pussoļus, mānīt pašai sevi.
Cik liela ir tā naudas summa, lai labējai partijai varētu garantēt kaut cik sakarīgu iznākumu Rīgā?
Lai izveidotu jaunu politisku spēku, un tas iegūtu labu rezultātu vai nu šajās pašvaldību vēlēšanās, vai arī Saeimā, tam vajag… Tūlīt sastādīsim tāmi… Vajag ap 1 000 latu maza biroja izdevumiem, 150 lati — kafijai, tualetes papīram un tamlīdzīgām lietām, turklāt jārēķinās, ka to regulāri nozog. Kad Štokenbergs sarīkoja savā birojā parakstu vākšanu par pensijām, sanākušie pensionāri no turienes visu aiznesa — tualetes papīru, dvieļus utt. Bet rēķinām tālāk… Vajag vienu meiteni, kas pilda sekretāres funkcijas, un tas izmaksā vismaz 400 latus. Tad vēl vajag cilvēkus, kas neko citu nedara, kā tikai strādā gaidāmajām vēlēšanām partijas labā, un mēs taču negribam, lai tie būtu oligarhi, kas paši visu var apmaksāt, vai ne? Būt miljonāram — tas jau ir baigais trūkums. Tātad vajag cilvēkus, kam ir jāmaksā vismaz Ministru prezidenta algu, bet šādus cilvēkus mums vajag vismaz divus vai trīs. Es jau nemaz nerēķinu, ka pa nodaļai vajadzētu izveidot vēl kādās septiņās Latvijas pilsētās. Viss, ko es minēju, kopā izmaksā ap 12 000 latu mēnesī. Vēl vajag mārketinga budžetu — akciju izziņošana, tipogrāfijas pakalpojumi utt. Pieticīgā variantā tie būtu 2 000 latu mēnesī. Tāpat vajag preses sekretāru, ka izmaksā ap 2 000 latiem mēnesī. Tā vajadzētu strādāt vismaz gadu, un tas nozīmē, ka ir nepieciešami apmēram 100 000 latu. Nevar taču pieteikties vēlēšanām mēnesi iepriekš — tur nekas nesanāks. Tad vēl kampaņas izdevumi — apmēram 400 000 latu. Ir gan vēl viena joma, kurā būtu labi ieguldīt naudu — partiju programmu izveide, un tam vajadzētu vēl apmēram 200 000 latu, ar ko apmaksāt pētnieku, dažādu intelektuāļu laiku. Nedrīkst aizmirst — pat visģeniālākais cilvēks, ja viņam ir jānodarbojas ar tualetes papīra meklēšanu birojam, nevar vienlaicīgi izstrādāt, piemēram, pensiju reformas plānu. Savukārt Latvijā dažādas programmas ir visai paviršas, jo tās ir veidojuši cilvēki, kuri no citiem darbiem brīvajā laikā mēģina tur kaut ko izspiest. Vai tas viss, ko es nosaucu, ir daudz — nezinu.
#1/3
Jurģis Liepnieks
#2/3
Jurģis Liepnieks
#3/3
Jurģis Liepnieks
