Intriga, vai Vladimira Putina atgriešanās prezidenta amatā nesīs arī kādu tiešām jaunu politiku – sava veida Putinu 2.0, līdz ar Krievijas jauno valdību atrisinājusies un nekādas sevišķās novitātes nesola. Jaunais premjers Dmitrijs Medvedevs gan arī nesenajā G8 mājīgajā samitā Kempdeividā norādīja, ka valdība esot ļoti atjaunināta – nomainītas kādas trīs ceturtdaļas.
Tomēr jaunās pie teikšanas tikušās personālijas sejas liek domāt, ka pārmaiņas būs kādā atsevišķā un ne fundamentāli svarīgā ekonomikas sektorā, bet principā viss paliks pa vecam.
V. Putina premjerēšanas laikā varas centrs Krievijā tiešām bija valdībā. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds vērtē, ka Medvedeva prezidentūras laiks varbūt pat bijis vienīgais salīdzinoši neilgais posms pēdējā gadsimta laikā, kad vara nebija koncentrēta Kremlī. «Krievija 20. gadsimtā ir asociējusies ar to, ka vara tajā saistās ar Kremli,» viņš saka, un tagad «vara ir pārcēlusies turp, kur tai ir jābūt – ar ko mēs to asociējam.»
Tam piekrīt arī Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts, norādot, ka «nomainītie» ministri tagad faktiski pārceļas uz Kremli – uz prezidenta Putina administrāciju par padomniekiem. Jeb, kā komentē A. Sprūds, «jautājums nav tik daudz par valdību, cik par to, kur ir Vladimirs Putins». Proti, tur ir arī varas centrs, kas no valdības atkal atgriezies Krievijas prezidenta kancelejā Kremlī.
«Jaunās asinis», ar ko Krievija lielās pašmāju auditorijai un ārzemēm kā ar pārmaiņu un progresa garantu, patiesībā nav tāda kalibra politiskie smagsvari kā uz Kremli aizgājušie. Tādi ir jaunie ministri visās stratēģiski nozīmīgajās pozīcijās – ekonomikā, enerģētikā, arī transportā. Tāpēc var domāt, ka šī būs tehnokrātiska valdība, kas realizēs Putina aprindās nolemto.
Eksperti par jauno valdību runā ļoti «bizantiskos» toņos – par zīmēm un nozīmēm, kas patiesībā stāv aiz vienas vai otras pozīcijas valdībā. Samērā skaidrs ir viens no palicējiem – aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs, kuru pats militārais resors gan ne sevišķi mīl. Londonā bāzētās domnīcas Eiropas Ārpolitikas padome Austrumeiropas un Krievijas analītiķlis Niku Propesku komentē, ka tas ir signāls reformu turpinājumam Krievijas militārajā resorā.
K. Daukšts uzskata, ka Serdjukova palikšana ir arī Krievijas signāls Rietumiem par iespējami normālu attiecību uzturēšanu. «Serdjukovs ievēro noslēgtos līgumus,» saka eksperts, runājot par ministru kā sava veida atsvaru ģenerālštāba priekšniekam Nikolajam Makarovam, kas nesen draudēja ar triecienu Eiropā uzstādāmajām NATO pretraķešu aizsardzības sistēmām.
Vērotāji visi kā viens norāda uz līdzšinējā par enerģētiku atbildīgā vicepremjera Igora Sečina «pazušanu», kas atkal jau tiek tulkota kā zīmīga. Proti, viņa pašreizējā neatrašanās nekādā oficiālā amatā tiek traktēta ar to, ka šāds amats vēl tiek radīts. A. Sprūds paredz, ka Sečins kļūs par kādas prezidenta administrācijas komisijas vadītāju, kur praktiski turpinātu veidot valsts enerģētikas politiku.
Viņa vietā nākušie – attiecīgās nozares vicepremjers Arkādijs Dvorkovičs un ministrs Aleksandrs Novaks – pēc politikas ekspertu domām ir vai nu viegli vadāmi tehnokrāti, vai vispār Sečina cilvēki no sākta gala. Praktiski tas nozīmēs, ka līdzšinējā Krievijas enerģētikas politika Eiropā vispār un Baltijā konkrēti paliek nemainīga, ieskaitot nepatiku pret ES Trešo energopaketi. Privatizācija, pēc A. Sprūda domām, Krievijas enerģijas sektorā būs ļoti selektīva. Varētu būt pat gluži pretēji – ka līdzšinējais ministrs Sergejs Šmatko varētu kļūt par kāda liela enerģētikas uzņēmuma vadītāju, un sektorā notiek vēl lielāka konsolidācija.
DB aptaujātie vienprātīgi par negatīvu jaunumu uzskata kultūras ministru profesoru Vladimiru Medinski. K. Daukšts viņu dēvē par «tipisku staļinistu», lai gan gudru profesionāli, kas «prot runāt». V. Medinskis Latvijā zināms kā viens no 2009. gada propagandas filmas Baltija – kādas okupācijas stāsts iniciatoriem. Paši krievi viņu sauc par Krievijas «mūsdienu Gebelsu», bet viņa ministrijai paredz ne gluži kultūras, bet propagandas ministrijas nākotni. A. Sprūds saka, ka Medinska politika būs «inteliģenta, tomēr ārējā ienaidnieka meklēšana». Varam iedomāties, kurp pirmām kārtām vērsīsies pie oficiālas varas tikušā profesora acs.
