Politiskā nostāja nepieļaut PVN samazināšanu pārtikai, taču nabadzīgākajiem izmaksātie pabalsti, lai kompensētu cenu celšanos, grauj vietējo uzņēmējdarbību un ir tiešs atbalsts lielajiem ārvalstu pārtikas ražotajiem, kas atļaujas Latvijā piegādāt lētāku pienu.
Tas izriet no Jāņa Šolka, kooperatīvās sabiedrības Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība valdes priekšsēdētāja paustā intervijā Dienas Biznesam.
Fragments no intervijas
Pavisam nesen Dienas Biznesa vadītā konferencē lauksaimnieku organizācijas pauda lielu satraukumu par dramatisko situāciju nozarē un mudināja Saeimu noteikt pazeminātu PVN pārtikai un ar pārtikas ražošanu saistītām izmaksām. Politiķi šādu iniciatīvu noraidīja. Jūsu vadītā organizācija nupat par šo jautājumu runāja ārkārtas kongresā. Izskatās, ka cerības uz valsts atbalstu vēl ir?
Mēs šo situāciju esam izanalizējuši ļoti rūpīgi. Ne tikai saistībā ar pandēmiju, bet arī tās tiešām un netiešām sekām un ietekmi, kas kļuva draudīga pagājušā gada oktobrī saistībā ar energoresursu cenu kāpumu un līdz ar to visu pakalpojumu sadārdzināšanos. Tostarp palielinājās arī iepakojuma materiālu cena. Tajā pašā laikā mums nebija iespējams kaut cik saprātīgā periodā pēc pēkšņā izmaksu pieauguma paaugstināt savu produktu cenas, īpaši vietējā tirgū.
Gara procedūra?
Kopš tā brīža, kad esi iesniedzis pieteikumu par cenu paaugstināšanu ar pamatojumu, kāpēc tas vajadzīgs, paiet vismaz divi, bet normālā situācijā trīs mēneši, lai process vai nu realizētos, vai arī nerealizētos, jo ne visiem produktiem kaut kādu apsvērumu dēļ pārdevēji ir gatavi cenas paaugstināt vai to darīt tādā līmenī, kādā ražotāji to prasa.
Tas nozīmē, ka tās cenas, kādas vietējai pārtikai ir veikalos, vēl nav skārusi kara Ukrainā ietekme?
Praktiski nē. Bet jau kopš rudens cenas vietējā tirgū nesedz vietējo ražotāju izmaksas. Bet jāsaka – šis process jāsadala divos nosacītos etapos. Pirmais, ja kaut vai ar novēlošanos ražotāji panāk produktu cenu celšanu līdz tam līmenim, kad ražošana nenes zaudējumus. Otrs – kad cenu pacelšana ir neloģiska no patērētāja viedokļa. Proti, cenas saprātīgā līmenī var celt tik tālu, cik tas būtiski neietekmē kopējo tirgus situāciju, cik tas mums pašiem nekaitē no tāda viedokļa, ka īpaši augstas cenas noved pie produktu patēriņa samazināšanās.
Parasti jau saka, ka cilvēkiem ir jāēd vienalga, pat ja pārtika dārga. No daudz kā cita var atteikties, bet ne no pārtikas.
Jā, kaut ko jau ēd, bet skatās, kas lētāks, bet no kā augstākas cenas dēļ var atteikties. Nevar nopirkt pienu, dzer ūdeni un tamlīdzīgi. Tā ka arī šis arguments pilnībā nestrādā. Līdz ar to mēs jau pagājušā gada beigās nonācām pie tādas situācijas, kad cenu pacelšana līdz izmaksu līmenim ir praktiski nereāla. Tostarp arī tāpēc, ka mazumtirgotāji ļoti tam pretojas. Viņus var saprast – ir lielāki ārzemju uzņēmumi, kas gatavi piegādāt līdzīgus produktus par zemāku cenu, jo ir efektīvāki, vēlas iekarot tirgu. Te jāsaprot, ka mums ir jākonkurē ar uzņēmumiem, kas ir 10 un pat 20 reizes lielāki par katru no mūsu lielākajiem.
Visu rakstu lasiet 26.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!l
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!