Valsts 2020. gada budžeta veidošanas laikā bieži bija dzirdami publiski izteikumi par būtisku līdzekļu trūkumu dažādām nozarēm. Politiķi un ierēdņi meklēja dažādus risinājumus, lai palielinātu valsts ieņēmumus.
Manuprāt, nepietiekama vērība tika pievērsta valsts un pašvaldību iepirkumiem, kuros novērojama valsts līdzekļu izšķērdēšana – vismaz mobilo sakaru pakalpojumu jomā.
Izteikts konkurences trūkums valsts un pašvaldību institūciju mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumos ir novērojams jau vairāku gadu garumā. Mūsu aprēķini liecina, ka, piemēram, ministrijas un to padotības iestādes par mobilo sakaru pakalpojumiem pārmaksā aptuveni 1 miljonu eiro līguma darbības termiņā. Taču esmu pārliecināts, ka šī summa ir daudz lielāka, ja aplūkotu visas valsts un pašvaldību iestādes. Diemžēl publiski šāda informācija nav pieejama.
Oficiālie Finanšu ministrijas dati liecina, ka ap 70% ministriju un to padotības iestāžu mobilo sakaru pakalpojumus sniedz viens operators – LMT. Ja ņemam vērā tikai ministrijas, tad 12 no 13 ministrijām pakalpojumu sniedzējs ir šis konkrētais nozares spēlētājs. Šim faktam mēs nepievērstu vērību, ja iepirkumos visiem tirgus spēlētājiem būtu vienlīdzīgas iespējas konkurēt un uzvarētu objektīvi konkurētspējīgākais piedāvājums. Diemžēl šobrīd notiek centieni ar dažādām konkurenci kropļojošām metodēm saglabāt to tirgus situāciju, kāda vēsturiski izveidojusies šajā sektorā, un noturēt to handikapu, kuru LMT ieguvis kā pirmais mobilo sakaru operators Latvijā.
Džentelmeņa komplekts jeb punkti, kas kropļo konkurenci
Lai to īstenotu, iepirkumos ir iekļauts “klasiskais džentelmeņa komplekts”, ar kura palīdzību izslēgt citus konkurentus no spēles. Vispirms minams bāzes staciju skaits, kas nav izšķirošais kritērijs sakaru kvalitātes nodrošināšanai. To apliecinājušas arī vairākas kompetentas iestādes Latvijā. Lai ilustrētu šo paradoksālo situāciju, varat uzdot sev retorisku jautājumu – kas jums kā klientam ir svarīgāk, iegādājoties mobilo sakaru pakalpojumus? Runas pārraides kvalitāte un mobilā interneta ātrums vai bāzes staciju skaits? Ja jūs vēlaties, piemēram, iegādāties 10 sterus malkas, jums taču nav būtiski, ar cik daudz zāģiem tā tika sagādāta. Taču valsts un pašvaldību institūcijas mobilajos sakaru iepirkumos gan vērtē, cik daudz zāģu ticis izmantots jeb, citiem vārdiem sakot, vai attiecīgās kvalitātes nodrošināšanai tiek izmantotas divas vai trīs bāzes stacijas. Fizikas likumu kopsumma tiek aizstāta ar primitīvu aritmētisku saskaitīšanu. Situācija ir patiesi absurda.
Aplūkojot valsts un pašvaldību institūciju iepirkumus pēdējā gada laikā, varam redzēt, ka visos iepirkumos uzvarējis LMT, ja iepirkumā kā viens no vērtēšanas būtiskiem kritērijiem iekļauts bāzes staciju skaits. Kopumā tādi bijuši 19 gadījumi. Ja bāzes staciju skaits kā kritērijs netika iekļauts, tad par uzvarētājiem atzīti dažādi operatori – divas reizes LMT, piecas reizes Tele2 un trīs reizes Bite.
Otrs “džentelmeņa komplekta” punkts, ar kuru palīdzību tiek mākslīgi samazināta konkurence, ir finanšu piedāvājums ar “tukšajiem” punktiem, par kuriem reāla cīņa nenotiek, bet ar kuru starpniecību mākslīgi tiek palielināta finanšu piedāvājumu loma. Piemēram, punkti tiek piešķirti par pakalpojumu nodrošināšanu, kurus visi operatori jau nodrošina bez maksas savā pamatpiedāvājumā. Jau sen operatoriem nav noteikta maksa par jauna numura pieslēgšanu, SIM kartes maiņu un veikto zvanu ikmēneša sarunu sarakstu, taču šie punkti tiek izdalīti atsevišķi un tiem tiek piešķirta zināma vērtība punktu izteiksmē.
Līdz ar to, lai arī iepirkumos finanšu piedāvājumā iepirkuma veicējs izdala desmitiem dažādu pakalpojumu pozīciju, izvērtējot visus finanšu piedāvājuma vērtēšanas kritērijus pēc būtības, operatori izteiks cenu piedāvājumus un attiecīgi konkurēs tikai dažās pozīcijās. Visbiežāk par to, cik maksās zvani uz izziņu dienestiem (paaugstinātas maksas zvani), datu pārraide telefonā un ierīcēs un kāds būs abonēšanas maksas apmērs.
Pēdējā laikā turklāt ir novērojams, ka neproporcionāli liela loma tiek piešķirta arī citiem iepirkuma punktiem, kur izteikti labākas pozīcijas ir vienam konkrētam operatoram, bet kuri nekādā veidā neietekmē sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Visa tā rezultātā mūsu praksē ir bijuši gadījumi, ka nebūtu iespējams uzvarēt iepirkumos pat tad, ja mobilo sakaru pakalpojumus piedāvātu par velti.
Nav jāizgudro jauns divritenis
Mēs uzskatām, ka iepirkumu veicējiem no jauna nav jāizgudro divritenis. Ir valsts iestāde, kas veic dažādus mobilo sakaru pakalpojumu kvalitātes mērījumus – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. SPRK savās atskaites ir noteikusi arī konkrētus kvalitātes sliekšņus jeb latiņas, virs kurām mobilo sakaru pakalpojumi tiek nodrošināti tik augstā līmenī, ka lietotāji pat nejūt atšķirības. Šos mērījumus un definētos kritērijus var ņemt par pamatu, lai mobilo sakaru operatori vispār kvalificētos valsts un pašvaldību iepirkumiem. Tad konkurence reāli notiku par piedāvātajiem mobilo sakaru pakalpojumiem, to apjomu un cenu. No tā ieguvēji būtu visi, jo tiktu iegūts kvalitatīvs pakalpojums par adekvātu samaksu.
Ja paraugāmies uz citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, tad tajās kā kvalitātes kritērijs tiek noteikts mobilo sakaru pārklājums. Netiek skaitīts, cik operatoriem ir bāzes staciju, jo tas dažādu objektīvu iemeslu dēļ neparāda sakaru kvalitāti. Elementārs piemērs: zemākās radiofrekvencēs (piemēram, 800–900 MHz) raidošās mobilo sakaru bāzes stacijas ārtelpā nodrošina plašāku teritorijas pārklājumu (~10 km), bet augstākās radiofrekvences (piemēram, 2300–2500 MHz) – mazāku ģeogrāfiskās teritorijas pārklājumu (~ 3km).
Arī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā mobilo bāzes staciju skaits nav kritērijs, pēc kura tiek vērtēts mobilo sakaru pārklājums. Ja šo valstu iepirkumos tiek prasīta pārklājuma kvalitāte kādā reģionā, tad tas tur tiek speciāli mērīts, lai tiešām noteiktu labāko pakalpojuma nodrošinātāju. Latvijā pārklājums tiešā veidā netiek mērīts, taču SPRK katru gadu veic kvalitātes mērījumus vairāk nekā 1200 vietās visā Latvijā, turklāt katru gadu šīs vietas tiek mainītas. Domāju, ka šos datus var izmantot par pamatu, lai noteiktu mobilo sakaru pakalpojumu kvalitāti un pieejamību Latvijā. Savukārt, ja ir kāda specifiska vieta, kur ir nepieciešams noteiktas kvalitātes pārklājums, tad ir jāveic precīzi mērījumi, nevis jābalstās uz bāzes staciju skaitu visā Latvijā.
Es tiešām ļoti ceru, ka situācija valsts un pašvaldību iepirkumos uzlabosies un tiks mainīta kļūdaini iedibinātā prakse par nozīmīgu kvalitātes rādītāju noteikt bāzes staciju skaitu. Savukārt, ja šie ir centieni slēptā veidā palīdzēt uzņēmumam, kurā valsts ir mazākuma akcionārs, tad tas ir ļoti nopietns Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpums.
