Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure intervijā DB noraida bažas, ka ekonomikas izaugsme pamazām kļūtu neveselīga, un statistikā aicina lielāku uzmanību pievērst niansēm, jo vidējos rādītājus ir visai grūti attiecināt uz savos paradumos, tēriņos un vēlmēs visai atšķirīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Precizētie dati par 2013. gada iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu būs martā, bet ātrais novērtējums liecina, ka ceturtajā ceturksnī ekonomika pieauga par 3,5%. Kā jūs raksturotu pagājušo gadu?
Ja mēs skatāmies uz gadu kopumā, tad var teikt, ka ir iestājusies zināma ekonomiskā stabilitāte, jo visos ceturkšņos pieauguma temps vairāk vai mazāk, bet šādā līmenī arī turas. Mums patīk sevi salīdzināt arī ar kaimiņvalstīm, un mums šis pieauguma temps nedaudz augstāks ir bijis visu gadu. Tomēr pamatā es gribētu lietot vārdu «stabilitāte».
Vai parādās interesantas iezīmes dažādu nozaru attīstībā?
Es nevarētu teikt, ka būtu bijuši kādi lieli pārsteigumi. Atkopjas būvniecība, ko gan mēs savā ātrajā novērtējumā vērtējām nedaudz piesardzīgi, jo datu vēl nav pietiekami daudz. Atkopjas tirdzniecība un pakalpojumi, kas ir saistīti ar privāto patēriņu. Lielāki tempi ir nekustamo īpašumu pirkšanai, pārdošanai un īrēšanai.
Visas jūsu pieminētās jomas ir saistītas ar iekšējo patēriņu. Vai tas nerada bažas par jaunu pārkaršanas vilni?
Pagaidām tas viss ir veselīgos apmēros, drīzāk liecina par atkopšanos un ir ekonomiskās aktivitātes pazīme. Tas, ka cilvēki izvēlas iegādāties mājokļus, uzņēmumi īrē birojus, liecina par zināmu stabilizāciju arī mūsu sadzīvē. Tomēr tālāko rādīs laiks.
Kāda ir prognoze par šā gada IKP?
Centrālā statistikas pārvalde pati savas prognozes neveido, bet es varētu pievienoties citu valsts institūciju izteiktajām prognozēm, ka šogad varētu būt ap 4% pieaugums.
Kuras jomas ekonomikas izaugsmi varētu virzīt, un vai ir arī nozares, kas to varētu bremzēt?
Manuprāt, labas iestrādes ir ražošanas pusē, kas ir nopietns IKP dzinulis. Labi rezultāti ir apstrādes rūpniecībai. Palielinās arī darba samaksa, kas, visticamāk, nozīmē, ka pieaugums gaidāms patēriņā. Turklāt mēs redzam, ka pieaug ne tikai iedzīvotāju izmantotie pakalpojumi, bet arī uzņēmumi vairāk izmanto pakalpojumus – sākot no reklāmas un beidzot ar grāmatvedību un IT. Kopējā aina ir diezgan cerīga.
Jūs arī minējāt, ka Latvija aug straujāk nekā kaimiņvalstis. Ar ko tas saistīts? Bedre, kurā mēs bijām, ir dziļāka?
Faktoru analīzes mūsu rīcībā pagaidām nav. Te gan man jāteic, ka Lietuvas izaugsme no mums atpaliek tikai nedaudz, līdz ar to attīstība drīzāk ir jāvērtē kā līdzīga. Savukārt attiecībā uz Igauniju analītiķiem būs, ko pētīt, jo inflācija ir salīdzinoši augsta, bet IKP attīstība ir līdzena, bez lielām izmaiņām. Tādēļ te vēl analīzes, kas īsti ir noticis, sekos.
Kā jūs vērtējat janvāra inflācijas datus, jo, lai gan ne pārāk liels, bet cenu kāpums pirmajā Latvijas eiro mēnesī bija?
Protams, visi gaidīja, ka janvāris uzreiz parādīs, kā cenas ir ietekmējusi eiro ieviešana. Es uzreiz gribu uzsvērt, ka precīzi to izmērīt nav iespējams. To pierāda arī to valstu prakse, kas eirozonai pievienojās agrāk. Cenas mainās arī citu, piemēram, enerģētikas tirgus faktoru ietekmē. Protams, inflācijā kaut kāda eiro ieviešanas ietekme ir. Visvieglāk uztveramā šeit ir cenu noapaļošana. Te mēs varam runāt par divām cenu grupām – precēm un pakalpojumiem. Preču cenu izmaiņām visi sekoja ļoti rūpīgi – gan pēc, gan pirms eiro ieviešanas. Sabiedrības uzmanības dēļ, iespējams, preču cenām pieaugums arī bija zemāks. Savukārt pakalpojumu sfēra šajā ziņā nav tik uzskatāma un izmaiņu bija vairāk. Es gan nebūt negribu teikt, ka visur noapaļošanas notika uz augšu.
Ir gan vēl viena lieta, par kuru mēs bieži piemirstam, un tās ir eiro gaidas. Tās sākās jau pagājušā gada rudenī. Jaunas cenas parādījās jau labu laiku pirms eiro ieviešanas. Piemēram, tas parādījās teātru biļešu cenās, veselības pakalpojumos.
Ņemot vērā šo sabiedrības uzmanību janvārī, vai jūs nedomājat, ka ir daļa uzņēmēju, kas apaļošanu ir atlikusi uz februāri vai martu?
Tā var būt. Taču mēs to īsti izmērīt nevarēsim, jo pavasarī mainīsies arī elektrības cenas, ik pa laikam mainās izejvielu cenas. Līdz ar to atsijāt tieši to, kas notiek uz apaļošanas rēķina, no citiem faktoriem ir ļoti sarežģīti.
Kāda ir vidējā inflācija, ko jūs prognozējat šim gadam?
Varētu būt starp 2 un 3 procentiem. Tas būtu pozitīvi vērtējams rādītājs, jo neliela saprātīga inflācija ir faktors, kas ekonomiku audzē. Drīzāk negatīvi ir jāvērtē deflācija.
Mēs gan savās publikācijās pašlaik mēģinām vērst lielāku uzmanību uz cenu izmaiņām konkrētās preču grupās. Inflācija kā tāda tomēr ir vidējais rādītājs, bet tāds vidējais cilvēks nemaz neeksistē. Patēriņa struktūra sabiedrībā ļoti atšķiras. Ja koncentrējas tikai uz šo vidējo līmeni, tad vienmēr sākas debates par to, ka šis rādītājs ir nepareizs, jo mēs katrs personīgi cenas izjūtam atšķirīgi. Mēs arī neēdam visus 20 desu veidus, par kuriem tiek apkopotas cenas, – mēs katrs ēdam labi ja divus no šiem veidiem.
Ekonomisti visai bieži min, ka nākamais lielais drauds Latvijas ekonomikai būs tas, ka algas augs straujāk nekā darba ražīgums un atkārtosies jau treknajos gados redzētais cikls. Vai jūs tam redzat pamatu?
Es tomēr gribētu ticēt tam, ko stāsta uzņēmēji, ka viņi šajā jautājumā ir piesardzīgi. Darba algas pašlaik netiek palielinātas visiem. Pašlaik ļoti tiek vērtēts profesionālais sniegums un zināšanas. Ir speciālistu grupas, kas ir ļoti pieprasītas, piemēram, trūkst IT speciālistu, trūkst inženieru un tamlīdzīgi. Līdz ar to labiem šīs jomas speciālistiem tiek celta arī darba samaksa, bet samērīgās proporcijās. Tomēr tas nenotiek kā pirms krīzes, kad algas tika audzētas visiem, turklāt pārspīlētos apmēros, tā degradējot profesionalitāti.
Vai ir vēl kādi dati, kuri jau māj ar sarkaniem karodziņiem, un jūs redzat, ka tas var radīt problēmas ekonomikai?
Par to labāk būtu runāt pēc kāda mēneša vai diviem, kad vairāk jomu būs apkopoti gada dati. Tomēr te ir jāatgriežas pie tā, ko es jau teicu – liela uzmanība būs pievērsta lietām, kas ir saistītas ar enerģiju, enerģijas cenām un kā tās ietekmēs ekonomiku, ražošanu. Piemēram, kas notiks ar pārtikas preču ražošanu, kur ļoti daudz produkcijas tiek pārdots tieši iekšējā tirgū un līdz ar to ir liela sasaiste ar iedzīvotāju pirktspēju. Arī izejvielu cenas būs interesanti vērot.
Jāatceras arī, ka mums ir lielas iedzīvotāju grupas ar zemiem ienākumiem, kuras elektrības cenu pieaugums skars ļoti smagi. Ja rēķini tiks maksāti godprātīgi, tad mazāk naudas paliks citām lietām, tēriņiem mazumtirdzniecībā.
Vai jūs sākat rēķināt arī kādus jaunus statistikas rādītājus?
Jā, mūsu dzīvē ienāk jauni indikatori. Pareizāk būs, ja es saukšu virzienus, kuriem tiek izstrādāti jauni rādītāji. Pirmais ir ekonomikas globalizācija, uzņēmumu ķēdes. Tie ir Eiropas līmeņa projekti, jo ekonomika jau sen ir pārkāpusi pāri atsevišķu valstu robežām. Tagad Eiropas ekonomiskajā zonā tiek strādāts pie tā saucamās vienas plūsmas statistikas. Proti, datus vāc tikai tā valsts, no kuras tie iziet, ar pārējām valstīm apmainās ar informāciju. Ir plānots, ka 2016. gadā šis projekts jau varētu darboties pilnā apmērā. Protams, te ir arī zināmi riski, kas saistīti ar datu zušanu, tādēļ rūpīgi jāstrādā pie metodoloģijas, pie datu aizsardzības.
Pašlaik daudz tiek strādāts arī pie inovāciju statistikas, lai varētu aprēķināt, cik daudz produkcijas tiek iegūts inovāciju ieviešanas dēļ. Lai izstrādātu nepieciešamos indikatorus, mēs darbojamies kopā ar uzņēmējiem.
Mēs strādājam arī pie sadarbības ar Uzņēmumu reģistru, jo tās ir ļoti bagātīgas datu krātuves, kur var iegūt daudz informācijas, kas tālāk noder dažādu statistiku veidošanai.
Norit darbs arī pie Eiropas uzņēmumu reģistra, kurā tiks iekļauts vairāk nekā desmit tūkstoši lielo uzņēmumu. Ir paredzēts, ka datus iegūs no mātesuzņēmuma un tālāk jau nosūtīs uz statistikas pārvaldēm tajās valstīs, kur strādā šo kompāniju meitasuzņēmumi vai filiāles. Tas ļaus izmērīt gan šo kompāniju kopējo ieguldījumu, gan darbību konkrētās valstīs.
Vēl viena tendence – arvien vairāk datiem tiek lietoti arī tā saucamie ātrās brīdināšanas indikatori, piemēram, ātrais IKP novērtējums. Mana sajūta gan ir, ka virknei datu to var darīt tikai lielās valstīs, jo tos aprēķina ar modelēšanu un mums kā mazai valstij dažkārt nav pietiekami daudz izejas datu, lai to paveiktu kvalitatīvi.
Vēl viena lieta, kur Eiropai vajadzētu darboties kopā, ir darbaspēka tirgus. Eiropā ir brīva darbaspēka kustība, cilvēkiem īsti nekur nav jāreģistrējas, un rezultāts ir tāds, ka Latvijai ir gandrīz vai jāzīlē, cik daudz mūsu valstij piederīgo dzīvo un strādā citur. Vai arī šeit ir gaidāmas kādas izmaiņas kopīgā datu vākšanā?
Tas ir sarežģītāk. Labu laiku Eiropas statistiskas iestādes šo brīvo darbaspēka kustību vispār uztvēra kā lielu problēmu, bet tagad sāk parādīties zināmas iestrādnes tās apmēru novērtēšanai. Pašlaik speciālisti ir atzinuši, ka nekā labāka par tautas skaitīšanu nav. Tālāk jau var izmantot tos datus, kas ir pieejami dažādos reģistros.
Mūsu speciālisti ir izstrādājuši metodi, izmantojot visus pieejamos reģistrus un matemātiskās metodes, lai novērtētu to, cik mūsu valstī ir pastāvīgo iedzīvotāju līdz pat novadu līmenim. Šī metode ir apspriesta gan ar demogrāfiem, gan pētniekiem, ar to ir iepazīstināts arī Eurostat. Arī citu valstu speciālisti ir atzinuši, ka tas ir labākais, ko pašlaik var darīt, lai iegūtu datus. Savukārt noteikt to, cik mūsu cilvēku strādā ārvalstīs, ir sarežģītāk, un mēs šajā vairāksolīšanas sacensībā – kurš nosauks lielāko skaitli – nepiedalīsimies.
Esam runājuši arī ar britu statistiķiem par to, kā viņi mēģina uzskaitīt ieceļojušos cilvēkus, kā izmanto dažādu reģistru datus un cik lielā mērā tie ataino aktuālo situāciju. Līdz ar to sadarbība notiek arī ar citu valstu dienestiem, lai mēs visi kopā saprastu, kas darāms.
Tomēr nākotnē būs iespējams nevis taustoties, bet konkrēti pateikt – Lielbritānijā strādā tik un tik Latvijas pilsoņu, Vācijā tik un tā tālāk?
Varēs, bet ne līdz vieniniekam. Arī tie skaitļi, ko mēs esam saukuši līdz šim, ir ļoti pareizi. Nav jau tā, ka šie cilvēki nereģistrējas pilnīgi nekur. Nav tā, ka nav neviena izejas punkta, no kā veikt aprēķinus. Pat ja mūsu cilvēks aizbrauc uz Lielbritāniju un pēc tam dodas uz Vāciju, ir datu avoti, no kuriem to uztvert. Protams, ir zināma nobīde laikā. Tomēr, ja cilvēks kādā valstī uzturas ne mazāk kā 12 mēnešus, tad pastāv liela varbūtība, ka dati būs pietuvināti realitātei. Tādēļ nav tā, ka mēs dzīvojam kā ezītis miglā. Par katru skaitli, ko nosaucam, mēs varam pateikt, kā tas ir iegūts, kāda ir tā ticamība. Nelietojamus skaitļus mēs nepublicējam nekad.
Vēl viena lieta, ko no statistikas datiem visai bieži apstrīd, ir vidējā alga, jo tur savukārt ir liela ēnu ekonomikas ietekme. Cik ticami ir dati par vidējām algām Latvijā?
Tā daļa, kas mūsu datos ir pieejama zem nosaukuma «darba samaksa», ir tā informācija, ko mums ir snieguši uzņēmumi vai Valsts ieņēmumu dienests. Tomēr tālākajos makroekonomiskajos aprēķinos, piemēram, IKP aprēķinā, tiek ierēķināta arī t.s. ēnu daļa. IKP rēķina no trim aspektiem – ieņēmumiem, patēriņa un ražojošās daļas. Te tad mēs arī skatāmies, kāda ir vidējā darba samaksa nozarē, cik ilgi kāds uzņēmums ir uzrādījis zaudējumus un vēl dažādus aspektus, kas ļauj vērtēt ar statistiku neuztverto ekonomikas, tostarp darba samaksas daļu.
Vispār dažkārt ir dzirdams – nu uzņēmēji jums tur kaut ko iedod un jūs vienkārši saskaitāt. Tā nav. Ir virkne datu kvalitātes pārbaužu metožu, kas ļauj situāciju raksturot pareizi.
Kāda ir ēnu ekonomikas dinamika?
Pēdējos gados tā tomēr nedaudz samazinās, legalizācija notiek. Tomēr mēs vienalga lēšam, ka šī daļa ir nedaudz virs 20% – aptuveni 23% no ekonomikas, un tas ir augsts līmenis.
Viena lieta ir oficiālās datu bāzes, bet kā ar citiem datiem?
Pašlaik statistiķiem uz galda ir tā saucamie lielie dati jeb Big data. Tas ir pilnīgi jauns attīstības virziens ar arvien pieaugošu nozīmi. Lai raksturotu, viens piemērs no Igaunijas – kāda operatora mobilo telefonu zvanu datu bāze ļoti veiksmīgi tika analizēta, lai iegūtu datus tūrisma statistikai. Tagad Igaunijas Banka šos datus izmanto, veidojot Maksājumu bilances daļu par tūrisma braucieniem. Līdzīgi cenu statistikai var izmantot svītru kodu datu bāzes veikalos, transporta statistikai GPS datus un tā tālāk. Pašlaik eksistē ļoti daudz komercuzņēmumu vai administratīvo datu bāžu, kuras lielākoties ir vērstas un domātas kam citam, bet tajā pašā laikā tās var kļūt par ļoti labu informācijas avotu statistikai. Līdz ar to Big data pašlaik statistikā ir jauns pētniecības virziens ar lielu nākotni.
Tomēr vairums no jūsu pieminētajām datu bāzēm ir komercuzņēmumu rīcībā. Vai uzņēmumi ir gatavi ar tām dalīties?
Ar to ir problēmas. Latvijā pagaidām mums sadarbība nav izdevusies ne ar vienu uzņēmumu. Es arī saprotu uzņēmumu bažas par datu aizsardzību un līdzīgām lietām. Būtu arī naivi cerēt, ka tas uzreiz notiks. Tomēr Igaunijas un arī dažu citu valstu pieredze liecina, ka to var izdarīt. Nav jau arī jāatklāj visi dati – ir virkne metožu, kā statistiķiem veikt datu analīzi, vienlaikus neejot iekšā komerc- informācijas sadaļās. Mūsu gadījumā mēs uzrunājām uzņēmumu, kuru vārdā nesaukšu, lai ar viņu datu palīdzību patestētu datus par to, cik iedzīvotāju ir valstī. Sākumposmā mūsu sadarbība diemžēl nav izdevusies. Gribētos uzticību un tā kopā izdarīt kaut ko noderīgu.
