Berlīnes pilsēta nule kā ir pieņēmusi likumu, kas paredz no nākamā gada 1. janvāra iesaldēt īres cenas uz pieciem gadiem. Lai izīrētāji pirms tam tās nepaceltu, īres maksu paaugstināšana aizliegta jau kopš šā gada 18. jūnija, un tā skar apmēram 1,5 miljonus dzīvokļu.
Jāatgādina, ka šāds likums nav radies pēkšņi vai nejauši. Berlīnē, tāpat kā citās Vācijas lielākajās pilsētās, ir akūts īres dzīvokļu trūkums un kopš 2008. gada īres cenas ir dubultojušās.
Vācijas Ekonomikas pētniecības institūta ekonomists Klauss Mihelsens norāda, ka vidēji Vācijas iedzīvotāji dzīvoklim un komunālajiem maksājumiem tērē trešdaļu no saviem ienākumiem. Vācijas īpatnība un atšķirība, piemēram, no Latvijas ir tā, ka vairāk nekā puse cilvēku, bet Berlīnē pat 85%, dzīvokļus īrē. Berlīnē pēdējā gada laikā ir notikuši vairāki vērienīgi iedzīvotāju protesti pret mājokļu nepieejamību un augstajām īres cenām. Protestētāji pat pieprasa valstij nacionalizēt lielāko privāto īres dzīvokļu īpašnieku – Deutsche Wohnung, kam pieder vairāk nekā 100 000 dzīvokļu.
Ekonomikā cenu mazināšanai deficīta precēm nekas labāks par piedāvājuma stimulēšanu un paplašināšanu nav izdomāts.
Tajā pašā laikā vairāki ekonomisti uzsver, ka dzīvokļu krīzes risināšanas efektīvākais instruments ir piedāvājuma palielināšana. Proti, ir jārodas jauniem īres dzīvokļiem un valstij un pašvaldībai ir jāiesaistās sociālo māju būvniecībā. Īslaicīga īres cenu iesaldēšana pasargās uz kādu brīdi pašreizējos īrniekus, taču nekādā veidā nesekmēs jaunu īres dzīvokļu rašanos. Kamēr pieprasījums tik ļoti pārsniegs piedāvājumu, mājokļu krīze būs aktuāla un nepārejoša. Nepalielinot piedāvājumu, situāciju atrisināt nav iespējams. Līdz ar to Vācijas
Nekustamā īpašuma federācijas pārstāvis Klauss Peters Hesse ir norādījis, ka jaunais likums nodarīs «neizmērojamu postu Berlīnei». Vispirms jau tāpēc, ka investori, kuriem bija vēlme investēt dzīvokļu būvniecībā, pēc likuma pieņemšanas, visticamāk, savas domas mainīs. Mākslīgi ierobežojot pieprasījuma un piedāvājuma noteiktās cenu attiecības, rezultāts ir likumsakarīgs – konkrētais tirgus segments neattīstās. Proti, ir nopietnas un pamatotas bažas, ka līdz ar jaunā likuma spēkā stāšanos vismaz tuvākos piecus gadus nav ko cerēt uz investīciju ieplūšanu un dzīvokļu piedāvājumu paplašināšanos. Valsts un pašvaldība noteikti ar subsīdijām un pabalstiem var pasargāt mazturīgos iedzīvotājus, taču, brutāli iejaucoties tirgus ekonomikā un regulējot cenas, var panākt tikai konkrētās nozares stagnāciju. Vairāki Vācijas nekustamā īpašuma nozares eksperti masu medijos ir izteikušies, ka visefektīvākais veids, kā risināt dzīvokļu krīzi, būtu atvieglot birokrātiskās procedūras būvatļauju saņemšanai un palielināt pieļaujamo ēku stāvu augstumu. Valsts arī varētu ar finansējumu piedalīties subsidēto īres dzīvokļu celtniecībā.
Ekonomikā cenu mazināšanai deficīta precēm nekas labāks par piedāvājuma stimulēšanu un paplašināšanu nav izdomāts. Tas ir aktuāli arī Latvijai, domājot par grozījumiem Īres likumā. Kā norāda mūsu nekustamā īpašuma nozares eksperti, kamēr nebūs sabalansētas īrnieku un izīrētāju attiecības, kas pašlaik ir simtprocentīgi par labu pirmajiem, investori nerausies ieguldīt īres dzīvokļu attīstībā.
