Uz Dienas Biznesa jautājumiem atbild Andrejs Elksniņš, Saskaņas centra vēlēšanu saraksta līderis Latgalē.
Kā vērtējat valdības rīcību saistībā ar ES un Latvijas «laipnībām», kas rezultējās ar Krievijas embargo pārtikas precēm?
Latvija ir neliela valsts un ir jārēķinās ar reālo ģeopolitisko situāciju, kāda tā ir. Tomēr pie varas esošie politiķi, vēl pirms ES augstākajā līmenī lēma par kādām sankcijām pret Krieviju saistībā ar notikumiem Austrumukrainā, jau pieprasīja stingrākas sankcijas, ignorējot iespējamo Krievijas pretreakciju. Lai arī Latvijas valdība jau šā gada sākumā slepenās sēdēs runāja par Austrumukrainas notikumu iespējamo ietekmi uz mūsu valsts ekonomiku, tomēr nekas nav dzirdēts, ka būtu bijuši izstrādāti kādi tālākas attīstības scenāriji A, B, C. Rezultātā Krievijas atbilde: pārtikas produktu embargo ir kā auksta ūdens šalts uz galvas. Kāpēc? Tāpēc, ka nekāda konkrēta pasākumu plāna, ko valdība iedarbinātu, nav. Jā, ir vispārīgas frāzes – palīdzēsim, risināsim un tamlīdzīgi, taču nekā reāla, taustāma vēl nav. Pirmsvēlēšanu skurbulī valdība apgalvo, ka sankcijas ietekmē tikai 50 milj. eiro eksportu un tas jau nekas briesmīgs nav. Un tas tiek teikts situācijā, kad 2013. g. uz Krieviju no Latvijas tika eksportēti pārtikas produkti par 650 milj. eiro. Protams, Krievijas embargo vismaz pašlaik neskarot zivju konservu un alkohola ražotājus, taču austrumu kaimiņvalstī jau skan aicinājumi šo embargo papildināt ar visu veidu konserviem, alkoholu, tabaku un pat vieglajām automašīnām. Un ja vēl Krievija nolems mainīt tranzītpreču plūsmu, tad līdzās pašreizējā embargo rezultātā cietušo autopārvadātāju pulkam pievienosies tranzīts – Latvijas dzelzceļš, Rīgas, Ventspils, Liepājas ostas, tajās strādājošas stividorkompānijas. Kopumā situācijas tālākā eskalācija un jo īpaši Latvijas politiķu aicinājumi uz vēl bargākām sankcijām pret Krieviju, kā arī Polijas un Lietuvas ražotāju vēlme uz Krieviju neaizsūtītos produktus daļēji realizēt mūsu valstī Latvijas IKP var apcirpt pat par piektdaļu. Pieļauju, ka pēc vēlēšanām tie paši, kuri šo Krievijas embargo sankciju defektu raksturo kā nenozīmīgu, to sāks parādīt daudz draudīgākos apjomos.
Kā valsts varētu palīdzēt embargo cietušajiem uzņēmumiem? Ar valsts garantijām bankām, lai tās atliektu kredītu pamatsummu maksājumus? Atcelt UIN avansa maksājumus? Atmaksāt (ieskaitīt citos nodokļos) PVN precēm, kuras bija paredzētas Krievijas tirgum, bet tagad guļ noliktavās? Valsts un pašvaldību iepirkumos pirkt tikai Latvijas preces?
Krievijas sankciju dēļ veikalos jau ir kļuvuši lētāki piena produkti, dārzeņi un, visticamāk, tam sekos arī liellopu gaļa, kas, protams, patērētājus priecēs. Tomēr pārtikas pārstrādātāji samazinājuši ne tikai piena, bet arī gaļas iepirkumu cenas, kas sāpīgi skar piena un gaļas ražotājus – zemniekus. Ilgstoši pārdot preci zem pašizmaksas nav iespējams, tas nozīmē, ka piena lopkopība Latvijā tiks daļēji iznīcināta. Dīvaini, bet lielāki tiešmaksājumi Lietuvas un Polijas konkurentiem rada lielākas priekšrocības nekā mūsējiem. Finanšu ministrs Andrs Vilks jau paziņojis, ka «neļaus plosīt» budžetu, tas nozīmē, ka īstenībā sankciju dēļ cietušie uzņēmēji un arī zemnieki uz kaut kādām nodokļu atlaidēm – brīvdienām – var cerēt tikai īpašā individuālā kārtā. Liepājas metalurga valsts galvojuma dēļ ir pārskatīta visa valsts galvojumu piešķiršanas kārtība un nosacījumi, tāpēc tos iegūt varēs ne jau visi, kuri cietuši politiķu dēļ, bet tikai atsevišķi izņēmumi. Valdība var, protams, runāt ar lielajām bankām par Krievijas embargo skarto uzņēmumu kredītu atmaksas termiņu pagarināšanu, taču bankas varētu gribēt arī kaut ko pretī no valdības, piemēram, atteikties no nolikto atslēgu principa Maksātnespējas likumā, kurš spēji tika izrauts no izskatīšanas jau trešajā lasījumā. Valsts un pašvaldību pasūtījumus izmantot kā glābšanas salmiņu Latvijas pārtikas ražotājiem un zemniekiem būs grūti, jo tas jādara visiem, nevis tikai Rīgai, kura šim mērķim tērēs 7 milj. eiro. Lai to pilnībā īstenotu, vajadzīgas ne tik daudz normatīvo aktu izmaiņas, cik iepirkuma nosacījumu precīza formulēšana.
Varbūt ministriem sakarā ar šo situāciju bija jālūdz sabiedroto valstu vadītāji un ministri, lai mūsu ražotājiem palīdz iekļūt rietumvalstu veikalu plauktos?
Neesmu dzirdējis, ka premjere Laimdota Straujuma par to būtu runājusi ar Angelu Merkeli, viņas vizītes laikā Latvijā. Neesmu arī manījis, ka ekonomikas ministrs vai zemkopības ministrs būtu devušies vizītē pie saviem rietumeiropas vai ASV kolēģiem un runājuši ar veikalu tīklu vadītājiem par šādu iespēju. Aizsardzības ministrs vēl varētu panākt, ka Latvijas ražotāju produkcija būtu iepirkta bruņotajiem spēkiem un arī NATO armijas apgādei. Diemžēl daļai pārtikas produktu, kuri pašlaik netiek ielaisti Krievijā, nav cita noieta tirgus. To realizācija citviet ir problemātiska, jo ir valstis, kuras labprāt tos paņems tirgot ar pēcmaksu, kuru reāli saņem tikai retais. Tāpēc arī Rīgas mērs Nils Ušakovs gatavs doties uz Maskavu un runāt par to, lai Rižskij dvorik plauktos būtu Latvijas preces. Par to, ka šādi var sasniegt rezultātu, liecina Somijas prezidenta Nīnistes vizīte Sočos pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina. Domāju, šim piemēram būs sekotāji no Itālijas, arī Grieķijas, lai tikai izsistu saviem ražotājiem kādus atvieglojumus, izņēmumus vai īsāku sankciju termiņu. Baidos, ka Latvijas ražotājiem pēc embargo atcelšanas būs grūti atgūt savas pozīcijas Krievijā, dažos gadījumos pat neiespējami, jo tirgus nišas būs aizņēmuši gan pašas Krievijas, gan arī citu valstu ražotāji.
