Manuprāt, Latvijai ir gaidāmi grūti tikai astoņpadsmit mēneši, ja vien valdība neizdarīs kaut ko ārkārtīgi stulbu vai nebūs vēl lielāka finanšu šoka no ārpuses. To intervijā Db prognozēja ietekmīgā izdevuma The Economist Centrālās un Austrumeiropas tirgu ilggadējs apskatnieks Edvards Lūkass, vērtējot situāciju Latvijas ekonomikā uz pasaules finanšu krīzes un briestošās recesijas fona.
Pēdējā gada laikā nepārtraukti esam saskārušies ar vārdiem finanšu krīze, pēdējos mēnešos arvien biežāk tos papildina recesija. Vai var uzskatīt, ka recesija pasaules ekonomikā ir sākusies?
Jā, lielākoties varam. Recesijas tehniskā definīcija ir divu ceturkšņu pēc kārtas ekonomikas negatīva izaugsme. Kas attiecas uz sabiedrību, tas nozīmē, ka zūd darbavietas, ka sāk kristies dzīves līmenis, un lielākās sekas ir, ka valstis slēdz savus tirgus, tiek kavēti maksājumi, cilvēku mājokļu vērtība kļūst negatīva, proti, viņu mājokļi būs mazāk vērti nekā hipotekārais kredīts, par kuru tie iegādāti. Manuprāt, mēs ejam šajā virzienā.
Daudzas valstis iegulda milzu naudu no saviem budžetiem finanšu sistēmu glābšanai. Vai tik lielas summas, jūsuprāt, ir attaisnojamas?
Valters Bedžets, The Economist dibinātājs, kurš sarakstījis labāko grāmatu par finanšu paniku jau pirms simt divdesmit gadiem, rakstīja, ka labākais veids, kā varas iestādēm rīkoties šādā situācijā, ir dāsni aizdot, taču ar lielām procentlikmēm. Tas sniedz vajadzīgo kapitālu, taču ir diezgan dārgi, un krīzi uz saviem pleciem nes nevis nodokļu maksātāji, bet akcionāri, kas aizņemto naudu centīsies iztērēt pēc iespējas lietderīgāk. Es domāju, ka tā ir pareizā reakcija. Manas raizes saistās ar banku rekapitalizāciju, kas ir otra lieta. Pārņemot daļas bankās, valsts ir ļoti nekompetenta akcionāre. Valsts var to darīt kādu gadu, divus, taču mērķim vajadzētu būt vēlāk šīs daļas pārdot. Manuprāt, ļoti labs ir zviedru modelis. Viņi rīkojās, manuprāt, ļoti pareizi Zviedrijas banku krīzes laikā 90.gadu sākumā, ieplūdinot sistēmā lielas naudas summas un izpērkot grūtībās nonākušās bankas. Vēlāk valsts tās pārdeva un daudzos gadījumos guva peļņu. Tā ka mana atbilde ir — mums būtu daudz ko mācīties no Zviedrijas.
Pašreizējā situācija pasaules ekonomikā bieži tiek pielīdzināta Lielajai depresijai pagājušā gadsimta sākumā, kad arī bija fondu krīze, valsts iejaucās ekonomikā un tā slīdēja uz leju desmit gadus. Kā pēc jūsu domām būs tagad?
Būtu kļūdaini vilkt tiešas paralēles ar vēsturi. Vēsture nekad neatkārtojas tādā pašā veidā. Protams, vēsturi nevajadzētu arī ignorēt. Ja veic īstos pasākumus, tad ir iespējams nošķirt reālo ekonomiku no fondu tirgiem un finanšu kraha, un liela kļūda, kas tiek pieļauta, ir tā, ka viena no reakcijām uz krahu ir protekcionisms. Un šobrīd mēs jau redzam tādu kā finansiālu protekcionismu. Tas ir slikti. Jo stulbākas kļūdas pieļaus politiķi, jo ilgāka būs recesija. Ja darīsim pareizi, tiksim visam pāri diezgan ātri — vienā, divos gados, ja ne, tad tas var ilgt arī desmit gadus.
Ir izskanējis viedoklis, ka Latvija varētu nonākt uz bankrota sliekšņa tāpat kā Īslande?
Tas ir pavisam citādi. Jūsu veiksme ir tā, ka Latvija tā arī nekļuva par lielu finanšu centru Baltijā, kā tas tika iecerēts 90.gados. Tā ir milzīga atšķirība. Īslandes valūta tika aktīvi tirgota, Latvijas lats netiek aktīvi tirgots. Īslandes bankas masveidā devušas kredītu ārvalstīm, vairums Latvijas banku pašas ir ņēmušas ārvalstu kredītus. Ekonomikas struktūra ir citāda. Īslande nav Eiropas Savienībā, Latvija ir, un tas dod zināmu labumu. Jums ārvalstu valūta ir tādā apjomā, kas pārsniedz apgrozībā esošo latu daudzumu. Ja paskatās uz Latviju un Īslandi, tad vienīgais kopīgais ir tas, ka šīs ir mazas valstis ar lielu tekošā konta deficītu. Taču iemesls šim deficītam ir atšķirīgs. Manuprāt, grūti laiki Latvijai ir gaidāmi tikai 18 mēnešus, ja vien valdība neaizdarīs kaut ko ārkārtīgi stulbu vai nebūs vēl lielāka finanšu šoka no ārpuses. Taču būtībā jūsu finansiālā veselība šobrīd ir atkarīga no Zviedrijas. Ja jūs domājat, ka ar Zviedrijas ekonomiku viss būs kārtībā, tad arī ar jums viss būs kārtībā.
Vai pieļaujat lata devalvācijas iespēju?
Nē. Es vienkārši nesaprotu, ko tas varētu palīdzēt. Ja eksporta apjomi kristos un imports strauji pieaugtu, ja būtu nepārprotams tirdzniecības bilances deficīts, tad varētu teikt, ka maiņas kurss ir pārāk augsts. Taču man ticamāk liekas, ka reālā ekonomika pielāgosies maiņas kursam, nevis vajadzētu pielāgot maiņas kursu.
Kāda būs Latvijas ekonomiskā izaugsme nākamajos gados?
Mīnusi. Es domāju, ka būs astoņpadsmit sāpīgi mēneši. Un pēc tam? Tas atkarīgs no tā, kas tiks darīts. Valdībai jāturpina investēt izglītībā un infrastruktūrā, jo tā ir ekonomikas konkurētspējas garants ilgtermiņā. Situācijai atkal uzlabojoties, ļaudis atgriezīsies un teiks: es gribētu investēt Austrumeiropā; ja es investēšu Austrumeiropā — kur īsti tas būs; ja tas būs Baltijas valstīs — kurā no trim. Un investori būs diezgan izvēlīgi, un jums būs jākonkurē ar valstīm, kuras varbūt būs darījušas ļoti daudz šim nolūkam slikto gadu laikā. Savā ziņā tieši recesija ir labākais veids, kā pārbaudīt, vai valdība ir laba vai ne. Ikviena valdība var izskatīties labi, kad ir astoņu vai desmit procentu izaugsme. Taču tas, kā tiekat galā vājas izaugsmes vai izaugsmes apstāšanās laikā, ir īstais rādītājs.
Nesen The Economist rakstīja, ka neviena no Baltijas valstu valdībām šobrīd nav spējīga neko izdarīt ekonomikas labā?
Nu, tagad Lietuvai būs jauna valdība, redzēsim, kā tai veiksies.
Un tā ir vienīgā cerība?
Nē. Es domāju, ka arī Godmaņa kungs ir labāks par Kalvīša kungu. Ikvienai valdībai ir jāmaksā par tās priekšteču kļūdām. Būtībā kritizēt vajadzētu to, kas notika 2004. –2007.gadā, kad ekonomiskā izaugsme bija ļoti spēcīga un tiešām bija daudz iespēju rīkoties tā labā, lai šodien situācija būtu patīkamāka.
Pastāv uzskats, ka eksports ir vienīgais, kas pašreizējā situācijā var glābt mūsu ražotājus. Tomēr izskan arī viedoklis, ka sakarā ar patēriņa samazināšanos atsevišķas valstis varētu slēgt tirgus importam, lai aizsargātu savus ražotājus. Vai jūs to pieļaujat?
Protekcionisms ir problēma. Līdz šim Eiropas Savienības vienotais tirgus ir palicis vienots — vienots precēm. Un es gribētu, lai tas būtu atvērts tirgus arī pakalpojumiem. Diemžēl mēs nesamazinājām šo protekcionismu Eiropā, kad laiki bija labi, un nu, kad laiki ir slikti, tas noteikti nenotiks. Taču mums ir brīva kapitāla plūsma, brīva preču plūsma, un tās saglabāsies. Latvijas tirgus ir Eiropas tirgus, un tas ir labi.
Un kā ir ar citiem tirgiem?
Ārpus NVS valstīm un ES Latvija eksportē maz. Bet NVS — jā, tā ir problēma. Lai gan te nav runa tik daudz par protekcionismu, kā par to, ka tad, kad naftas cenas iet uz leju, šīs valstis pērk mazāk. Kad tērauda cenas samazinās, piemēram, Ukraina pērk mazāk. Ukrainu sagaida lielas problēmas un, jādomā, lielas problēmas būs arī Krievijā.
Vai mūsu uzņēmēji var gūt arī kādu labumu no krīzes?
Latvijas priekšrocība ir tā, ka tā ir elastīga ekonomika. Jums jau iepriekš ir bijušas krīzes un esat ar tām tikuši galā diezgan ātri. Labais attiecībā uz biznesu ir tas, ka, ja vienā biznesā neiet, jūs ķeraties pie cita un izmantojat zemes, darbaspēka un kapitāla elastību Latvijas ekonomikā, lai meklētu jaunas iespējas. Es par to neuztraucos tik daudz kā par valdību, jo, manuprāt, publiskās finanses nav tik spēcīgas, kā varētu būt, un tam ir liela nozīme recesijā.
Nereti, arī ietekmīgos ārzemju medijos, izskan viedoklis, ka Baltijas ekonomika Eiropā ir viskritiskākajā stāvoklī. Vai jūs tam piekrītat?
Nē. Jo tālāk esat no Baltijas, jo draudīgāk izskatās situācija. Es teiktu, ka daži labi Londonā vai Ņujorkā ceļ pārāk lielu trauksmi, jo nesaprot, ko nozīmē, kad banku sistēmas pamatā ir bankas, kuru īpašnieces ir ārvalstu kredītiestādes. Un arī tekošā konta deficīts šeit veidojas krietni savādāk nekā citās valstīs. Tāpēc es domāju, ka liela daļa šo trauksmīgo runu, piem., dažās Rietumu bankās lielākoties cēlušās tāpēc, ka tās ir slikti informētas. Tomēr katrā no Baltijas valstīm situācija ir citāda. Piemēram, Igaunijas lielā priekšrocība ir tā, ka tai nav valsts parādu. Latvijai ir mazs parāds. Vēl savādāka situācija ir Lietuvā…
Un kas, jūsuprāt, sagaida Baltijas valstis tuvākajā laikā?
Šoks. Izaugsme apstāsies vai samazināsies. Būs spiediens uz publiskajiem tēriņiem. Būtībā tas ir labi, jo veicinās efektivitāti. Viena no problēmām straujās izaugsmes laikos bija tā, ka visās trijās Baltijas valstīs publiskais sektors kļuva neefektīvs, jo naudas bija gana un neviens neuztraucās par efektivitāti. Tāpēc finansiāli ierobežojumi nenāk par sliktu, un visi var samazināt budžetu par 2-3%, ja tas ir vajadzīgs. Eksporta tirgi ir nedaudz vārīgi, jo, ja tirgojaties ar Krieviju, kurai arī ir problēmas, var rasties grūtības. Pēdējo reizi, kad Eiropā bija recesija, Baltijas valstīm tā bija diezgan laba ziņa, jo ārvalstu investori bija spiesti izmisīgi raudzīties pēc kādas lētas vietas. Piemēram, vācu, zviedru un somu investori teica, ka recesija ir ļoti smaga, ir jāsamazina izmaksas, tāpēc, lai gan mēs neko daudz nezinām par šīm valstīm, mums tomēr jāmēģina te darboties. Es nedomāju, ka tā būs šoreiz. Recesija Vecajā Eiropā ir sliktas ziņas Jaunajai Eiropai.
Kā, jūsuprāt, tuvākajā nākotnē attīstīsies ES un Krievijas attiecības?
Es baidos, ka nekas nemainīsies. Un par to ļoti dusmojos. Sankcijas [pēc Krievijas un Gruzijas konflikta], ko ES ieviesa, bija visvājākās iespējamās — proti, sarunu pārtraukšana par jauno sadarbības līgumu, par kurām Krievija tāpat īpaši neuztraucās. Varbūt tonis būs stingrāks. Taču vairums valstu grib atsākt sarunas.
Kādas tam būs ekonomiskās sekas?
Mazākas, nekā varētu būt, jo Krievija ir lielā nekārtībā. Viens no lielākajiem argumentiem tiem, kas atbalstīja Krieviju, bija tās straujā ekonomiskā izaugsme, un ka nebūtu prātīgi tajā nepiedalīties. Tas nebija labs arguments toreiz un vēl sliktāks ir tagad, jo Krievija vairs neplaukst un tās finanšu sistēma gatavojas eksplodēt, bet no Putina ekonomikas modeļa viena gala ārā nāk dūmi, bet otrā šķiļas dzirksteles. Taču beigās viss nonāk pie būtiskā enerģētikas jautājuma, par ko uztraucas lielās Eiropas valstis. Es neiebilstu pret sarunām ar Krieviju, ja mēs darītu citas lietas: ja būtu milzīgs politiskais spiediens uz gāzes vada Nabucco celtniecību (apejot Krieviju, Db), ja tiktu pārbaudīti krievu kompāniju biroji aizdomās par naudas atmazgāšanu un Rietumu bankas slēgtu savu Krievijas klientu kontus. Ja OECD ieviestu jaunus stingrus noteikumus kompānijām, kas nāk uz Rietumiem. Tad es sarunām teiktu jā, taču pagaidām mēs nedarām neko, kam būtu svars.
Kāpēc tik daudzas Eiropas valstis atbalsta gāzes vadu Nord Stream?
Droši vien, ka cilvēki nesaprot Nord Stream politisko nozīmi un viņiem ir kārdinājums noslēgt divpusējus darījumus. Manuprāt, viņi nesaprot, ka enerģētiskā drošība ir arī valsts drošība un būtībā arī kontinenta drošība. Visa Eiropa tiek vājināta, ka nespēj kolektīvi vienoties par enerģētikas jautājumiem.
Krievija vairākkārt ir atkārtojusi, ka tām valstīm, kuras regulāri maksā par piegādēm, nav jābaidās par to pārtraukšanu. Bet jums tik un tā šķiet, ka Krievija nav uzticama partnere?
Lietuvas Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca vienmēr maksāja par piegādāto naftu. Nekad nebija problēmu ar samaksu — taču piegādes tika pārtrauktas…
Ko jūs ieteiktu Latvijai, kas savā ziņā ir diezgan atkarīga no Krievijas?
Viens, kas noteikti jādara, ir jāpalielina enerģētiskā neatkarība. Tas nozīmē ogles, gāzi un vēl labāk — atjaunojamo resursu izmantošanu un enerģijas lietderīgāku izmantošanu. Es nesaprotu, kāpēc ir bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izveidotu energotiltu ar Zviedriju. Es nesaku, ka Latvija ir pie tā vainojama, taču jau kopš pirmās ierašanās Baltijā 1990. gadā esmu dzirdējis runas par energotiltiem, jaunām kodolspēkstacijām, jauniem gāzes un naftas avotiem, neatkarīgiem no Krievijas. To vajadzēja izdarīt jau sen. Otrkārt, ir jāturpina investīcijas infrastruktūrā un izglītībā, jo tās ir galvenās ilgtermiņa ekonomiskās konkurētspējas garantijas. Un noteikti vajadzētu izmantot krievvalodīgo talantus.
Vai Krievija neatriebsies ekonomiski Baltijai par Gruzijas aizstāvēšanu?
Viņiem ir svarīgākas lietas, par ko šobrīd domāt. Ja nebūtu krīzes, tad varbūt viņiem būtu laika domāt par kaitēšanu Latvijas biznesam.