Ar mērķi iekasēt pēc iespējas vairāk naudas valsts budžetā, pērn tika pieņemti daudzi dažādi lēmumi, būtiski palielinot nodokļu slogu. Šogad, laikā, kad jaunie nodokļi jāsāk iekasēt, arvien vairāk sāk atklāties dažādas nepilnības, bet attiecībā uz tā saucamo dienesta auto nodokli tā vien izskatās, ka ar to kaut ko prātīgu vispār izdarīt nav iespējams.
Proti, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir konstatējis, ka, liekot šo nodokli maksāt valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, kas dienesta auto izmanto privātajām vajadzībām, faktiski tiktu atļauts veikt nelikumības.
Redz, likumdošana nosaka, ka minētās personas dienesta līdzekļus privātajām vajadzībām vispār nedrīkst izmantot. Protams, Latvijā ir gan bijušie, gan arī esošie valdības pārstāvji (ar dažādām partiju piederībām), kas uzskata, ka ar dienesta auto vest savus bērnus uz skolu vai bērnudārzu esot gandrīz vai pašsaprotami, taču diez vai kāds nodokļu maksātājs vēlas apzināties, ka šāda vizināšanās notiek uz viņa iemaksātās naudas rēķina. To pašu var attiecināt arī uz braukāšanu, piemēram, posmā ministrija — ministra mājas un otrādi (kaut gan droši vien ir amatpersonas, kas uzskata, ka šādi braucieni ir valstiski svarīgi). Nu nav nodokļu maksātājiem jāsedz izdevumi, kas rodas, amatpersonai dodoties no rīta uz darbu. Savukārt, saprotot, ka valsts kabatā noteiktu papildu naudas summu tomēr vajag iegūt, būtu ieteicams rūpīgi pārskatīt, vai tiešām dienesta auto ir nepieciešams visām tām personām, kam tie ir piešķirti. Tāpat, paskatoties, ar kādas klases auto pārvietojas mūsu amatpersonas, kļūst skaidrs, ka jēdzienu «ekonomiska darbība» tās līdz galam neizprot. Būtu tikai normāli, ja ministri (par pārējām amatpersonām nemaz nerunājot) tik mazā un ne īpaši turīgā valstī, kāda ir Latvija, pārvietotos ar salīdzinoši lētām mazlitrāžas automašīnām.
Kā redzams, šobrīd visai pamatīgi tiek gatavota augsne tam, lai dienesta auto nodoklis būtu jāmaksā tikai privātajam sektoram. Un šeit slēpjas nākamais absurds! Katrs darba devējs stimulē savus darbiniekus tā, kā to vēlas, pats to arī apmaksādams. Tātad, iegādādamies auto sev vai savu darbinieku vajadzībām, uzņēmējs samaksānodokļus, gan veikdams pašas aotomašīnas pirkumu, gan arī apmaksādams tās uzturēšanu un patērēto degvielu.
Protams, ir zināmi pietiekami daudz veikli darboņi, kas privātām vajadzībām nepieciešamu auto ir noformējuši uz uzņēmuma vārda, tādējādi nemaksājot par to PVN. Daži no viņiem pat nav kautrējušies publiski atzīt, ka tā rīkojas nevis tāpēc, ka limuzīns būtu vajadzīgs ražošanas vajadzībām, bet gan tāpēc, ka šādi rīkoties ir ekonomiski izdevīgāk. Šāda situācija nenoliedzami ir jānovērš, taču tas ir jādara, pārskatot PVN likumu, ievērojami precīzāk nosakot, kam pienākas šādas nodokļa atlaides, bet kam — ne. Savukārt, kas attiecas uz tā saucamo dienesta auto nodokli, būtu tikai korekti, ja Ministru kabinets un Saeima atzītu, ka mēģinājums to vispār ieviest ir bijusi kļūda, un pieņemtu lēmumu, kas atceļ attiecīgo normu.