Lielveikalu nodokļa ieviešana, tādā veidā mēģinot pasmelt miljonus valsts budžetam, jau sākotnēji lemta fiasko, ņemot vērā līdzīgu ieceru nelabo galu citās zemēs
Mazumtirdzniecības nodokļa ieviešana sniegtu viegli aprēķināmu labumu valsts budžetam. Šīs nozares apgrozījums pērn Latvijā faktiskajās cenās bija 6,62 miljardi eiro. Šai summai piemērojot tikai 0,1% likmi, valsts iegūst 66,2 miljonus, bet ar nedaudz augstāku likmi miljoni sāk birt kā no pārpilnības raga. Jājautā, vai Latvija patiešām varētu slāt tā grābekļa virzienā, ar kuru pa pieri jau dabūjusi Ungārija? Šajā valstī nodoklis tika ieviests ne tikai valsts maka biezināšanai, bet arī ar it kā cēlu mērķi palielināt mazo tirgotāju konkurētspēju pret ārvalstu mazumtirdzniecības tīklu dominēšanu, līdz to atcēla pēc Eiropas Komisijas veiktās izmeklēšanas. Lielākās veikalu ķēdes pagrabināt varētu arī Latvija, jo mazie veikali ar saviem apjomiem tiem nav nopietni konkurenti, bet politiska radošuma vadīta konkurences salāgošana, kas no malas vairāk izskatās pēc diskriminācijas, visticamāk, tomēr arī mums beigtos ar EK pātadziņas danci pa valsts muguru. Ungārija krīzes laikā būtiski palielināja PVN līdz pat 27%, kā arī ieviesa transakciju nodokli. Varbūt vēlamies izmēģināt roku iebāzt arī kādā no šīm vilinošajām kabatām?
Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis jau pēc DB publikācijas par šo tematu (05.04.2016.) uzsver, ka iecere liekas zaļa jau tās būtībā, tā vairāk izskatoties pēc mēģinājuma nevis palīdzēt konkurences cīņā nespējīgākiem tirgus dalībniekiem, bet gan novājināt zelta olu dējēju tiktāl, ka tā pārstās dēt. Nevar noliegt mazumtirgotāju redzamo pienesumu nodokļu masas sagādē, tāpēc šis nu atkal izskatās pēc mēģinājuma vēl vairāk savažot nodokļus maksājošos uzņēmējus, nevis meklēt risinājumus, kā paņemt naudu no kuprainās ēnu ekonomikas, tostarp arī tirdzniecības jomā. Jāņem vērā, ka mazumtirdzniecības nodoklis, lai gan attiecināms uz tirgotājiem, drīzāk nāktu pār pircēju galvām ar cenu pieaugumu un faktiski nozīmētu kārtējo slogu patēriņam. Tādējādi valsts naudaslādi atkal pildītu godīgie nodokļu maksātāji, kamēr pelēkās zonas darboņi labsajūtā par valsts izvēli pēc naudas iet pa vieglāko ceļu, priekā varētu mest kūleņus. Nemaz nerunājot par jaunās valdības komandas diemžēl tikai mutisko apņemšanos neapgrūtināt tautu ar nodokļiem vēl vairāk.
Tikpat skaidrs kā tas, ka saskābušu pienu veikalā neviens nepērk, ir fakts, ka politiskajiem spēkiem, kas mētājas ar iecerēm par patērētājiem nedraudzīgiem nodokļiem, nevar būt dižas nākotnes (īpaši apstākļos, kad iedzīvotāju pirktspēja ir tāda, kāda tā ir). Jāņem vērā, ka šāds nodoklis atsauksies ne tikai uz luksusa precēm, bet daudz skaudrāk arī skars ikdienas preces un pārtiku. Pašlaik lielākie mazumtirdzniecības tīkli ar pārtiku apgroza ap 2,5 miljardiem eiro gadā, liecina Pārtikas tirgotāju asociācijas aprēķini. Iznāk tā, ka viena valdība dāsni piemet pie minimālās algas, bet jau nākamā rauj centus atkal ārā no iedzīvotāju kabatām.