Ļembasts, kas grauj Latvijas augstākās izglītības sistēmas prestižuVēsturiski novembris Latvijai ir bijis cīņu un pašidentitātes apliecināšanas mēnesis. Kā zināms, 1918. gada 18. novembrī tika izveidota Latvijas valsts, bet gadu vēlāk - 11. novembrī - uzvarēta būtiskākā cīņa, lai jaunizveidotā Eiropas valsts tiešām varētu pastāvēt. Ir pagājuši 94 gadi, bet šis mēnesis joprojām liek sevi atgādināt kā dažādu kauju laiks. Šogad teju frontes līnija ir atklāta Latvijas augstākās izglītības sfērā.
Proti, norisinās neapsīkstoši ķīviņi par to, kuram ir bijusi lielāka taisnība, izvērtējot augstskolu piedāvātās programmas - Roberta Ķīļa vadītajai Izglītības un zinātnes ministrijai vai Augstākās izglītības padomei. Principā viss diskusiju spars ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, kurš ir vai nav muļķis vai pat blēdis konkrētajā situācijā. Šie strīdi ir atstājuši otrajā plānā jautājumu par to, kā uzlabot augstākās izglītības sistēmu Latvijā, panākot, lai tai piešķirtais finansējums tiktu izlietots efektīvi, lai augstkolas beigušie būtu konkurētspējīgi darba tirgū, lai diplomi ar Latvijas mācību iestāžu ģerboņiem kotētos ne tikai vietējā, bet arī ārvalstu tirgos. Vēl jo vairāk - var teikt, ka pašreizējie notikumi grauj Latvijas augstākās izglītības prestižu - galvenokārt tāpēc, ka nav nekādas skaidrības par to, kāds ir līdz šim veikto darbību mērķis. Bieži ir uzsvērts, ka mūsu izglītības sistēma ir viena no tām jomām, kurās ir nepieciešamas būtiskas reformas, un pozitīvs ir fakts, ka beidzot ir politiskā griba tās sākt. Tomēr, uzsākot jebkuru reformu, ir jābūt konkrētai skaidrībai par izvirzīto mērķi un laiku, kad tam jātiek sasniegtam. Un tieši šīs skaidrības pašreiz nav! Tā vietā ir izspārdīts lapseņu pūznis, kura iemītnieces uzsākušas nežēlīgu kauju, un pats spārdītājs ir iekļuvis tam visam pa vidu.
Ņemot vērā radušos situāciju, ir skaidrs, ka pašreiz nedrīkst visu atstāt savā vaļā, ir jāatsijā kvalitatīvās programmas no nekvalitatīvajām un attiecīgi arī jāsadala valsts atvēlētais finansējums izglītībai, turklāt tas jādara centralizēti. Proti, šī naudas sadales loma ir jāuzņemas pašai ministrijai, nevis jāuztic augstskolām. Jau ilgstoši ir runāts par to, ka pārāk daudzas augstskolas vienlaikus cenšas mācīt juristus, ekonomistus, vadības speciālistus un vēl visu ko. Protams, augstskolas var saprast, jo katra no tām cenšas izdzīvot, taču tas nav pareizais modelis. Valstij ir jātiek skaidrībā, kādas programmas tām ir primāras, piešķirot finansējumu diviem trīs (ne vairāk) attiecīgo programmu piedāvājumiem. Tas ļautu arī nodrošināt šo programmu kvalitāti, jo būtu iespējams piesaistīt labākos pasniedzējus un izstrādāt optimālu mācību procesu.
Savukārt pašreizējais ļembasts, apvainojot vienam otru neriktīgas metodoloģijas izmantošanā, datu viltošanā un citos pasaules grēkos, novedīs tikai pie tā, ka ārvalstu studenti pat neizskatīs iespēju doties studēt uz Latviju, bet pašmāju jaunieši arvien biežāk apsvērs domu braukt mācīties (un tādējādi nereti arī strādāt) aiz Latvijas robežām.