Šķiet, daudzi jau ir pieraduši, ka reformas augstākās izglītības sistēmā Latvijā nekust uz priekšu, un tālāk par divu augstos amatos sēdošu vīru savstarpējiem apvainojumiem šajā jomā nav arī tikts. Runa ir par izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa un Augstākās izglītības padomes vadītāja Jāņa Vētras nepārtrauktajiem centieniem noskaidrot, kurš no viņiem abiem ir svarīgāks. Taču šobrīd neizdarības un pat narcistiska nihilisma pakāpe ir pārsniegusi visas iespējamās robežas – kavēšanās dēļ saistībā ar augstākās izglītības programmu akreditāciju studenti var palikt bez diplomiem par augstāko izglītību, tā vietā saņemot izziņas par kursu noklausīšanos.
Ir bijuši gadījumi, kad vispārizglītojošajās skolās totāli bezcerīgiem skolēniem izsniedz papīru, uz kura norādīts, ka vispār jau kaut ko viņi ir dzirdējuši, jo jebkuram attiecīgajā skolā strādājošam skolotājam ir skaidrs, ka normālu atestātu nav iespējams izsniegt neapskaužamas nesekmības dēļ. Iznāk, ka noteiktās programmās studējošie var tikt pielīdzināti tieši šādiem skolēniem neatkarīgi no zināšanu pakāpes.
Ja šāda situācija tiešām tiks pieļauta, tas liecinās ne tikai par divu amatpersonu, bet gan visas valsts zemo attieksmes līmeni pret augstāko izglītību un tiem cilvēkiem, kuri ir izšķīrušies par studēšanu Latvijā. Turklāt tas būtu pamatīgs sitiens pa centieniem piesaistīt ārvalstu studentus Latvijas augstskolām. Nu, kurš ārzemnieks gan vēlēsies braukt studēt uz valsti, kurā nav nekādas garantijas, ka mācību procesa beigās diploma vietā netiks izsniegts nekam nederīgs papīrītis?!
Protams, studiju programmas, to kvalitāte ir jāvērtē, slēdzot tos projektus, par kuriem ir skaidrs, ka tie nav dzīvotspējīgi. Nebūt slikta nav arī Izglītības un zinātnes ministrijas ideja par to, ka akreditācijas process Latvijā būtu jāveic ārzemju ekspertiem, kuriem mūsu valsts augstskolās nestrādā radi, draugi, bijušie studiju biedri utt., kuru vadītās programmas būtu teju vai žēl atzīt par nederīgām. Diemžēl ir jāatzīst, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmā darbojas «roka roku mazgā» princips un, kaut ko vērtējot vietējiem tā dēvētajiem speciālistiem ir visai liela varbūtība, ka rezultāts nebūs nodēvējams par objektīvu. Tomēr visiem izvērtēšanas, akreditēšanas un tamlīdzīgiem procesiem ir jātiek organizētiem savlaicīgi, neapdraudot augstskolu beidzēju iespējas saņemt diplomus.
Valsts līmenī var tikt skaisti runāts par nepieciešamību piesaistīt investīcijas, attīstīt uz zināšanām balstītu ekonomiku un tamlīdzīgām labi zināmām lietām. Tomēr tam visam nav nekādas nozīmes, ja izglītības sistēma valstī nespēj kārtot savas saistības pret augstskolu beidzējiem. Jāatgādina, ka jau šobrīd arvien vairāk skolu beidzēju savu nākotni saista ar studijām ārzemēs, un nebūs jābrīnās, ja pēc šobrīd notiekošā ar noteiktu programmu akreditācijas nedienām šādu aizbraucēju skaits tikai pieaugs.