Ekonomikas atveseļošana, atbalsts uzņēmumiem, valsts attīstība utt. - tas viss šodienas politiskajai elitei ir kļuvis par teju vai liriskiem tematiem, kuriem diez ko nav vērts tērēt laiku.
Vismaz tā var spriest, redzot notikumu attīstību tūlīt pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ultimāta politiķiem norādot, ka, vai nu tiks palabota vēlēšanu sistēma, valdības daudziem apnikušās sejas tiks nomainītas pret jaunām, beidzot iecelts KNAB vadītājs utt., turklāt līdz 31. martam, vai arī tiks rosināta Saeimas atlaišana.
Faktiski tūlīt pēc tam Tautas partija (TP) paziņoja, ka šis parlaments jāatlaiž jau tagad, LPP/LC līderis A. Šlesers uzstāja uz kaut ko līdzīgu, opozīcija, kas vēl pirms dažām dienām rīkoja mītiņu ar saukli "Atlaist Saeimu!", sāka čivināt, ka nu vairs neko nevajag atlaist, vēl mirkli vēlāk - daļa partiju sarunā, ka neko atlaist nevajag, bet paplašināt koalīciju...
Kā redzams, par ekonomiska rakstura problēmām te vairs nav runas - tā vietā ir rūpes par to, kā palikt pie varas. Tā kā runa nav gluži par diviem trīs Ziemassvētkus pārsvinējušajiem indivīdiem, bet gan 100 gudrākajām Latvijas galvām, kas glītās rindiņās sasēdušas Jēkaba ielas namā plus padsmit ministriem, šiem cilvēkiem vajadzētu palīdzēt atrisināt sarežģīto mīklu gūzmu par to, kā dzīvot tālāk.
Proti... Tie politiķi (galvenokārt runa ir par 23 TP deputātiem), kuri ir izstrādājuši likuma grozījumus par pašatlaišanos, varētu aiziet no darba, turklāt ar noteikumu, ka parlamentā viņu vietas neviens cits neieņem. Tāpat, ņemot vērā stingro taupības politiku, aizgājušajiem tautas kalpiem nevajag maksāt nekādas kompensācijas. Un vēl... Ja jau daļa pašreizējo deputātu uzskata, ka Saeima ir jāatlaiž, pēc loģikas spriežot, šie cilvēki publiski ir atzinuši, ka parlamentārajam darbam viņi ir nederīgi. Nu, dīvainu sagadīšanos rezultātā trāpījuši ne savā bļodiņā un laika gaitā sapratuši, ka viņiem tur nav ko darīt. Tādējādi būtu tikai godīgi, ja šī deputātu daļa nemaz nekandidētu nākamajās parlamenta vēlēšanās, jo maz ticama ir versija, ka tur viņi spēs pāraugt savu ieilgušo politiskās pubertātes stadiju.
Pretējā gadījumā kaut kā muļķīgi sanāk: izveidojusies cilvēku grupiņa, kura, kad grib, tad aiziet līdz Saeimai un stāsta, ka ir neaizvietojami, kad apnīk - prasa, lai ļauj aiziet, tiesa, joprojām juzdamies kā pasaules nabas.