Privātā mazākumakcionāra nomaiņa neatbild uz jautājumiem par iespējamām shēmām investora piesaistē
Zinot, kādu nepatiku sabiedrībā izraisa politiķu, ierēdņu un valsts kapitālsabiedrību darboņu shēmošana, jautājums saistībā ar AirBaltic privāto akcionāru Ministru kabineta darba kārtībās slēgtajā daļā tika iekļauts jau laikus, proti, pagājušajā piektdienā. Ja valdība nebūtu gribējusi atklāt, ka atkal kaut kas tiek vārīts nacionālās lidsabiedrības katlā un par ko īsti tiks spriests, tad 20% AirBaltic akciju īpašnieks SIA Aircraft Leasing 1 vārdā netiktu saukts. Tā vietā slēgtās sēdes darba kārtībā vienkārši parādītos neko neizsakošs punkts. Bet nu varasvīri droši vien gribēja pazondēt, ko tad mediji pāris dienās spēs noskaidrot. Rezultātā par to, ka varētu mainīties mazākuma akcionārs, DB uzrakstīja pirmdien, bet jau līdz šīs dienas vakaram kāds bija pačukstējis LTV Panorāmai, ka slavenā privātā vācu investora Ralfa Dītera Montāga-Girmesa vietā nāks dānis Larss Tūsens. Varasvīri gan varēja mierīgi gulēt, jo uzzināt visu, kas aiz gaidāmajām izmaiņām slēpjas, bez trauksmes cēlējiem kompānijā vai valdībā pagaidām nevienam nav izdevies.
Pērn DB avoti izteica pieļāvumu, ka vācietis ir tikai izkārtne citiem patiesā labuma guvējiem no 52 milj. eiro investīcijām nacionālajā lidsabiedrībā. Dāņa it kā pēkšņā stāšanas viņa vietā tikai gadu pēc vērienīgo ieguldījumu veikšanas šādas aizdomas tikai pastiprina. Ne vecā, ne jaunā privātā investora, ne satiksmes ministra Ulda Auguļa nevēlēšanās paskaidrot, ko tas viss īsti nozīmē, tikai palielina bažas, ka tur kaut kas īsti tīrs nav. Nav saprotams, kāpēc gan vācietim būtu jāatsakās no ietekmes AirBaltic tagad, ja varētu pagaidīt, kad potenciālais stratēģiskais investors nāks klajā ar, iespējams, pievilcīgāku piedāvājumu. Nav arī skaidrs, kāpēc gan dažādu biznesa problēmu iepriekš nomocītam dāņu uzņēmējam pēkšņi būtu savajadzējušies 20% Latvijas kompānijas akciju, ja vien viņš patiesībā arī līdz šim nav bijis patiesā labuma guvējs no tām.
Premjers Māris Kučinskis LTV Rīta Panorāmai norādīja, ka lidsabiedrībā notiekošās pārmaiņas kompāniju tikai nostiprina. Ļoti iespējams, kā tā arī ir, ka tiek sakārtoti papīri, lai potenciālajiem stratēģiskajiem investoriem būtu saprotams, ko tad viņiem piedāvā, jo kaķi maisā neviens no viņiem nepirks. Tas droši vien padarīs AirBaltic pārdošanu vieglāku. Taču noslēpumainības plīvurs, kas sedz privātā akcionāra nomaiņu, turpina slēpt atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem.
Tostarp, vai uz mediju jautājumiem atbildēt negribošais dānis maz pats būs patiesā labuma guvējs no 20% akciju AirBaltic un, kas ir vēl būtiskāk, – cik īsti izdevīga nacionālajai lidsabiedrībai pērn bija 52 milj. eiro piesaiste un cik dārgi tā uzņēmumam izmaksāja. Esošajiem un bijušajiem varasvīriem droši vien gribētos cerēt, ka veiksmīgas stratēģiskā investora piesaistes gadījumā šie jautājumi aizvirzīsies kaut kur dibenplānā. Savukārt sabiedrībai atliek cerēt uz trauksmes cēlējiem vai uz kaut ko līdzīgu Panamas papīriem.
