Lēti nekad labu zirgu neatdošu, saka ceturtās lielākās zirgaudzētavas Latvijā saimniece Iveta Janelsiņa
Pati bijusi jātniece, piedalījusies sacensībās, nu audzē šķirnes dzīvniekus un ar tiem iepazīstina arī bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
Zirgi Allažu vizītkarte ir vismaz kopš 1973. gada, kad te no Jaunpils pārnāca strādāt zirgkopībā un jāšanas sportā ar labu vārdu pazīstamā Austra Melbārde. Un sākās nopietns treniņu darbs. Tolaik arī 11 gadus vecajam meitēnam – I. Janelsiņai – iemirdzējās acis. Jau 46 gadus vecos notikumus Druvu saimniece tur gaišā atmiņā, jo Allažos bija spēcīga komanda un viņa arī sāka nopietni nodarboties ar jāšanas sportu. Arī tolaik bija pieejami labi zirgi, lai gan ne tik daudz ievesto no ārzemēm kā tagad. «Sporta meistara kandidātu es izpildīju, līdz meistaram drusku pietrūka,» teic I. Janelsiņa.
Kad kolhozi juka un bruka, profesionālajam jāšanas sportam tika pielikts punkts. I. Janelsiņa deva priekšroku darbam savā saimniecībā. 1993. gadā viņa privatizēja pāris kolhoza govju fermas ēkas, kur iekārtoja zirgu staļļus. «Varēju arī turpināt jāt, bet sapratu, ka vienkārši vizināties negribu. Lai turpinātu tikpat augstā līmenī, jājāj 5–6 zirgi dienā, bet tad vairs neatliek laika nedz saimniecībai, nedz ģimenei. Un arī kā Jānītim reizēm sāp mati,» smaida I. Janelsiņa. Viņa piebilst, ka arī veselība toreiz piepalīdzēja izvēlēties saimniekot, jo slodze jātnieka mugurai dara savu. Un arī tagad zirgaudzētāja reti kāpj zirga mugurā, jo tam nav laika, tik spēcīgas veselības un vajadzības. Toties domas mest plinti krūmos tuvumā gan nav, jo, kā saka pati saimniece: «Tā ir mana neārstējama slimība. Tur zāļu nav. Nezinu, kā vīrs mani tādu pacieš, vēl tik daudz palīdzot! Tik ķertu. Kamēr kustēšu, zirgi man būs. Kaut arī tagad vairs nevaru pusi Allažu izskriet, kad kāds dzīvnieks izsprūk no aploka.»
Druvās I.Janelsiņa saimnieko kopā ar vīru Uldi, ar kuru septembra sākumā svinēs 35 gadu kāzu jubileju. Ar kādu kopīgu ceļojumu viņi sevi palutināt nevar atļauties, jo zirgi pašiem vien jābaro trīs reizes dienā. Arī pie meitas, kura dzīvo un strādā Tenerifē, vecāki viesojas pa vienam. Pie reizes jāpiebilst, ka bērni – dēls Edgars un meita Inga – arī iemācījušies jāt un apieties ar zirgiem, bet no nopietnas zirgkopības atturas. Raugoties palīdzīgu roku virzienā no malas, I. Janelsiņa pagaidām cerības atmet un darbiniekus īpaši nemeklē, jo nav tik regulāru ienākumu, lai varētu viņiem samaksāt darba algu. Turklāt laukos pat tādi, kuri kāpj uz korķa un knapi kājās stāv, bez 40 eiro dienā nestrādāšot. Tiesa, gribētos atrast labu zirgkopēju, kurš, ejot pa staļļa koridoru, jau saprastu, ka zirgam kaut kas nav kārtībā, nevis kā robots tik iemestu ēdienu. «Labam zirgkopējam kā minimums mēnesī būtu jāmaksā 1000 eiro, un to mēs nevaram atļauties.» Te vairakkārt I. Janelsiņa uzsver, ka zirgkopība Latvijā nav bizness, bet gan dzīvesveids, jo nopelnīt īsti neko nevar. Gadā vidēji izdodas pārdot 10 zirgu, bet šim skaitlim vajadzētu būt ap 50.
Visu rakstu lasiet 26. augusta laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/37
Piemājas saimniecības Druvas īpašniece Iveta Janelsiņa
#2/37
#3/37
#4/37
#5/37
#6/37
#7/37
#8/37
#9/37
#10/37
#11/37
#12/37
#13/37
#14/37
#15/37
#16/37
#17/37
#18/37
#19/37
#20/37
#21/37
#22/37
#23/37
#24/37
#25/37
#26/37
#27/37
#28/37
#29/37
#30/37
#31/37
#32/37
#33/37
#34/37
#35/37
#36/37
