Biznesa portāls Db.lv piedāvā interviju ar Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektori Laimu Lupiķi. Uzzini, kam pieder Latvijas vēsturiskās celtnes, ar kādam summām jārēķinās tiem, kuri vēlas iegūt īpašumā šādu ēku, kā arī vai spoki Latvijas pilīs un muižās patiešām dzīvo.
- Īsumā, ar ko nodarbojas Latvijas Piļu un muižu asociācija? Cik pilis un muižas tā apvieno?
Asociācijā patlaban ir 95 biedri, no tiem 89 pārstāv pilis un muižas. Asociācijas darbības mērķis ir kultūras mantojuma saglabāšana. Vairāk mūs pazīst pēc tūrisma aktivitātēm, ar kuru palīdzību cenšamies pievērst plašākas sabiedrības uzmanību. Šīs aktivitātes veicam ar lielu prieku un interesi, jo tās palīdz piļu un muižu saimniekiem klūt pieejamākiem, pazīstamākiem, nodot informāciju un arī kādu naudiņu nopelnīt.
- Cik ir tādu piļu un muižu Latvijā, kas nav asociācijā?
Tas ir viens no mūsu uzdevumiem - saskaitīt visas Latvijas pilis un muižas, tomēr tas nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Kad 1920. gadā Latvijā sākās Agrārreforma, tika saskaitītas 1400 muižas. Šobrīd mēs par muižu saucam tās centru, kā arī raugāmies, vai ēkām ir kultūrvēsturiska, arhitektoniska un skatāma vērtība. Ja šādas vērtības ir saglabājušs, tad tas ir objekts, kuru vērts pieminēt un par kura saglabāšanu ir vērts rūpēties.
Runājot par pilīm, problēmas rodas ar to, ka latviešu valodā - atšķirībā no citām valodām - ir tikai viens vārds pils. Attiecībā uz viduslaiku pilīm krievi lieto vārdu zamok, angļi - castle. Latvijā šādas viduslaiku pilis ir palikušas ļoti maz -15, tādēļ pret tām vajadzētu būt īpaši saudzīgiem.
Savukārt, tādām pilīm kā Rundāles, Mežotnes, kas pēc būtības ir valdnieku rezidences, krievu valodā atbilstošs vārds būtu dvorec, angļu - palace. Bet pārējās ēkas, kas Latvijā tiek dēvētas par pilīm ir tā sauktās kungu mājas. Tādas Latvijā ir visvairāk. Ņemot vērā, ka latviešu valodā ir tikai viens vārds - pils, vislielākās problēmas rodas ar tulkošanu. Bez tam reizēm no muižas centra ir saglabājušās tikai dažas saimniecības ēkas, kas arī ir sava laika un bijušās muižas saimniecības liecība. Ceram, ka nākotnē izdosies visas šīs vērtīgās ēkas Latvijā saskaitīt.
- Kas ir muižas vērtība? Bieži vien, raugoties uz muižu, šķiet - tāda māja vien ir.
Muižnieki mantoja, pirka un pārdeva savus īpašumus. Tas bija noslēgts muižniecības loks, kuri savu muižnieka statusu nevarēja nopirkt. Savu dzīves vai atpūtas vietu (vasaras rezidences, medību pilis) muižnieki būvēja visskaistākajās vietās, piesaistīja tā laika labākos arhitektus un būvmeistarus. Arī tur valdīja savdabīga sacensība, daudziem gribējās savu pili kā skaistāko, bagātāko, krāšņāko.
Tieši šī iemesla dēļ bijušo muižu centri izraisa interesi šodien, kaut muižas kā saimnieciska vienība praktiski beidza pastāvēt ar Agrārreformu pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Muižu zemes tika sadalītas zemniekiem, muižu centri nodoti pašvaldībām, skolām, slimnīcām, nespējnieku patversmēm. Par kultūras pieminekļiem šīs ēkas padara to vēsture - arhitektūra, būvmāksla, dzīvesstāsti.
Šodien ēkas būvē divdesmit gadiem, bet muižas ir paraugi, kas stāv simtiem gadus, un jo ilgāk tie saglabājas, jo lielāka ir to vērtība. Lai šīs ēkas saglabātos, ir nepieciešama pilnīgi cita to atjaunošanas kārtība nekā jaunajā celtniecībā. Tas savukārt prasa ļoti specifiskas zināšanas.
- Kam patlaban pieder Latvijas pilis un muižas?
Latvijas viduslaiku pilis galvenokārt ir valsts un pašvaldību īpašumā. Visas bijušās muižas mēs neesam apzinājuši. No 250, kam esam veikuši analīzi, 81 atrodas privātīpašumā, 143 pieder pašvaldībām, 26 ir valsts īpašumā. Pašvaldībām piederošajos bijušo muižu kompleksos lielākoties atrodas skolas, pansionāti, bērnudārzi, kultūras iestādes, dzīvokļi.
- Ar cik lielām summām jārēķinās tiem, kuri vēlas iegādāties savā īpašumā pili vai muižu?
Internetā ik pa laikam var atrast sludinājumus, ar kuru palīdzību tiek mēģināts pārdot muižas. Esmu pamanījusi, ka to cena svārstās no 200 tūkstošiem par ēkām, kas atrodas diezgan bēdīgā stāvoklī, līdz pat 13 miljoniem. Tie miljoni iet uz priekšu un atpakaļ. Bet tas, ko esmu secinājusi, ka nu jau aptuveni gadu pārdošanā ir vieni un tie paši objekti. Tiem palēkā cenas, bet neviens tos nenopērk. Pārdoti no tiem ir tikai daži. Būtībā šobrīd šis tirgus stāv uz vietas. Par tādām cenām pircēju praktiski nav. Bums, kad cilvēki Latvijā bija gatavi pirkt muižas par jebkādu cenu, ir beidzies, jo ļoti maz vēlas izdot tik lielu naudu par ēkas iegādi un vēl uzņemties par to tik lielas rūpes. Gribētāji būtu tajās aprindās, kurās naudiņas ir mazāk.
- Kas pārdod muižas. Spekulanti?
Es domāju, ka par pirmo spekulantu varētu nosaukt Ēdoles pašvaldību, kas mēģina sava pagasta situāciju uzlabot, pārdodot pili. Lielākā daļa no muižu pārdevējiem ir cilvēki, kas tās iegādājušies izsolēs, pārpirkuši no īpašniekiem, kas mantojuši mazās muižas. Tagad šiem īpašumiem krietni augusi cena. Tie objekti, kurus internetā patlaban var redzēt pārdošanā, maina īpašnieku jau otro, trešo reizi.
- Kāds ir cilvēku mērķis, iegādājoties muižas?
Sākumā daudziem šķita, ka nopirkt muižu ir prestiži. Tomēr pēc tam pamanīja, ka nopirkt tik lielu objektu, par tik lielu naudu un pēc tam vēl prāvas summas ieguldīt tā atjaunošanā un uzturēšanā, lai tajā tikai dzīvotu, ir gandrīz neiespējami. Cilvēku, kas izvēlas šādu ceļu, ir ļoti maz. Turklāt, ja šī ēka ir kultūrvēsturisks piemineklis, tad īpašniekam tiek uzlikti arī vairāki pienākumi, piemēram, nodrošināt sabiedrības pieejamību. Tādu, kas atjauno muižas tikai sava prieka pēc ir ļoti maz. Pie Rīgas labākais paraugs ir Zēlustes muižas atjaunošana, no kuras varētu mācīties daudzi būvnieki un restauratori. Tas ir ļoti labs paraugs, kuram gan nav daudz līdzīgu.
Parasti pēc muižas iegādes jaunie īpašnieki konstatē, ka tajā ir jāliek tik daudz naudas, ka jāmeklē iespējas, kā to atpelnīt, piemēram, iekārtojot viesnīcu, viesu māju, spa centru. Saimnieki ir stāstījuši, ka arī šādā veidā labākajā gadījumā var nodrošināt ēkas uzturēšanu, bet līdzekļu jaunām investīcijām gandrīz neatliek. Ja pirms desmit gadiem rēķināja, ka ieguldīto naudu šādā īpašumā varētu atpelnīt 25 gados, tad tagad prognozes vairs nav tik optimistiskas.
- Ar cik lielu summu vajadzētu rēķinātiem tam, kas gribētu restaurēt muižu?
Ar miljoniem. Viens, divi, trīs... Bez miljona ļoti grūti kaut ko izdarīt. Ir vietas, kur varētu nelikt iekšā tik lielas summas, kur varētu ļaut dzīvot senajam, bet tad jārēķinās, ka ar šo vietu arī peļņa būs mazāka. To galvenokārt varēs izmantot tikai kā apskates objektu. Ja visas labierīcības nebūs viesnīcas numurā, nakšņotāji šādā objektā negribēs palikt. Tajā pat laikā, domāju, ka visai interesanti varētu būt iejusties konkrētā viduslaiku atmosfērā ar laikam atbilstošām labierīcībām. Pie pilnībā apzinātas vēsturiskās atmosfēras.
- Vai piļu un muižu atjaunošanā un izmantošanā arī iespējams piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus? Varbūt varat minēt kādu veiksmīgu piemēru?
Vienīgais piemērs ir gan pozitīvi, gan bēdīgi slavenais Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF). Projektu izvērtēšanas process tajā bija šausmīgi ilgs. Pa to laiku visas tāmes kļuva vecas. Es pat nezinu, kā tie cilvēki, kuru projekti dabūja finansējumu, tiks galā. Lai viņiem veicas! Tika iesniegts ap 112 projektiem, no kuriem apstiprināja deviņus. Līdz ar to man ir jautājums - kur paliks pārējie projekti? Pēc manām domām, no pārējiem tikai 10 - 12 projekti ir tādi, kuriem ir izredzes atrast citur finansējumu.
Mēs bijām uz semināru ielūguši Kultūras ministrijas pārstāvjus, lai mums pastāsta par plānošanas periodu 2007.-2013.gadam. Lozungu - saglabāsim mantojumu un attīstīsim tūrismu - ir bezgala daudz, teksti ir tik skaisti, bet ciparos aina ir pavisam cita. Pārliecinājāmies, ka šajā periodā kultūrvēsturiskajam mantojumam ir cerības iegūt aptuveni 20 miljonus latu. Kas ir 20 miljoni?! Ar šādu summu varētu pietikt aptuveni trim objektiem, bet šī summa tiek rēķināta vismaz 15 objektiem. Turklāt desmit no mērķobjektiem ir valsts vai pašvaldību īpašums, līdz ar to izredzes iegūt finansējumu no valsts ir tikai aptuveni pieciem privātajiem objektiem.
Turklāt Latvijā valsts līmenī vārdi kultūrvēsturiskais mantojums saistās tikai ar tūrismu. Piemēram, skolām, kas atrodas šādos objektos, vispār nav izredžu startēt konkursos, lai iegūtu finansējumu. Tāda finansējuma sadaļa, kas būtu domāta ēku atjaunošanai, nepastāv. Tādas ēkas, kur mācās bērni, kurās atrodas sociālās aprūpes iestādes, mūsu valsts vispār neredz. Pie mums redz tikai tūrismu.
Igaunijā šo problēmu saskatījuši, tur ir programma seno celtņu, kuras tiek izmantotas lietišķajām vajadzībām (galvenokārt, skolas) atjaunošanai. Turklāt izvērtēt atjaunošanas projektu var tikai šīs nozares speciālisti. Citādi var gadīties tā kā pie mums - baznīca saliek plastmasas logus un neviens šo projektu naudu, kas izlietota nepareizi, bez sakara ar kultūras mantojuma saglabāšanu, atpakaļ neprasa. Tādus projektus nedrīkst akceptēt jau pašā sākumā.
Protams, ir skaisti un jauki jaunie projekti. Tā kā pati pēc izglītības un darba stāža esmu kultūras darbiniece, ļoti atbalstu Nacionālās bibliotēkas celtniecību, uzbūvēs visus trīs "jaunos brāļus", tomēr, domājot par jauno, būtu jāatceras arī esošais - lai neaizietu bojā senās celtnes.
- Vai ir aprēķināts, kāda summa no valsts būtu jāatvēl šai jomai?
Valsts varētu, pirmkārt, izvērtēt projektus, kas neizgāja caur ERAF. Protams, ne visi, bet liela daļa bija ļoti labi izrēķināti projekti. Tas vairāk varētu būt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas uzdevums. Ja valsts šādu uzdevumu dotu, inspekcija to varētu aprēķināt.
Ir tādi objekti, kuru saimniekiem ir konkrēti plāni un viņi ļoti labi zina, cik liela summa viņiem ir nepieciešama, tomēr daļa ir arī tādi, kuri saka - dodiet man naudu un es zināšu, ko ar to iesākt. Šāds saimnieks ir visbīstamākais, jo tad, kad viņš iegūs naudu, kaimiņu brigāde viņam iestāstīs, ka vislabākais materiāls viņa celtnei ir tieši lamināts un cik labs un piemērots ir riģipsis sienām un griestiem. Notiek arī tādas lietas. Tieši tādēļ es uzskatu, ka, pirmkārt, vajadzēja izanalizēt nopietnos, ERAF iesniegtos projektus. Tās summas, kas būtu nepieciešamas, protams, nebūtu mazas. Bet šobrīd mēs lielas iespējas neredzam.
Pašlaik stāv ļoti daudz tādu objektu, kas cerēja iegūt šo finansējumu un to autori, manuprāt, arī būtu izdarījuši to, ko bija plānojuši. Piemēram, Cīravas muižā nekas patlaban nenotiek. Cilvēki to nopirka ar domu to atjaunot, strādāt.. Kāda iemesla dēļ Nurmuižā nekas nenotiek, nezinu. Daudzus gadus par apdraudētāko pieminekli tiek uzskatīta Lustes pils. Šis nu gan varētu būt tas gadījums, kad valstij vajadzētu pajautāt īpašniekam atbildību. Ja nevar saglabāt, īpašums ir vai nu jāuzdāvina vai jāpārdod. Iespējams, ka šajos objektos pašlaik noris izpētes darbs. Ja tiek piesaistīta nopietna firma, kas veic izpētes darbus, tad jārēķinās ar aptuveni diviem gadiem. Arī Liepupes muižā, Bramberģes muižā un Jaungulbenes muižā, kā arī daudzos citos objektos viss šobrīd ir apstājies. Varbūt, ka man pietrūkst informācijas, bet saimnieku pašu interesēs būtu stāstīt Latvijas Piļu un muižu asociācijai par notikumiem savos objektos. Ir daudz tādu vietu, kur varēja būt, bet nav. Daļā no tiem ir nodrošināts, ka objekts vismaz netiek izpostīts, bet ir arī tādi, kuros pat par to nav padomāts. Gan jau daļa sagrūs, un pāri palikušais vēsturiskais mantojums Latvijā kļūs vēl vērtīgāks..
- Vai Latvijā pietiek speciālistu, kas varētu piedalīties mantojuma atjaunošanā?
Esmu jautājusi asociācijas biedriem - padalieties informācijā, kur jūs meklējat miestarus, speciālistus. Tomēr tikai daži ir ar mieru skaļi nosaukt vārdus. Visticamāk, ja ir atrasts labs meistars, tad objektu īpašnieki nav ieinteresēti viņa darbu publiski slavēt, jo tādējādi viņi riskē, ka kāds cits šo meistaru aizvilinās pie sevis. Labu meistaru, kas šajā jomā var strādāt, kļūst arvien mazāk. Lai arī tiek gatavoti arī jaunie speciālisti, vislabāk novērtēts ir tieši veco meistaru darbs.
Ir situācijas, kad objekta saimnieks nav tik zinošs par šīm lietām vai, kad, atbilstoši likumdošanas aktiem, jāiziet cauri konkursa procedūrai, kā rezultātā, neraugoties uz faktu, ka firmai ir atbilstoša licence, darba rezultāts nav no tiem labākajiem. Ar mūsdienu celtnieku demagoģiju, manuprāt, varētu visu Latviju izpostīt. Viņi muižās saliktu plastmasas logus, pāri pārliktu riģipsi. Pienāks laiks, kad firmas, kas nodarbojas ar šādu ēku būvniecību un restaurāciju, būs ļoti pieprasītas. Tagad katrs tiek galā, kā prot, apmāca savus celtniekus, meklē meistarus. Diezgan grūti iet.
- Kā vērtējat piļu un muižu nonākšanu privātīpašnieku rokās?
Ļoti dažādi. Atkarīgs no saimnieka. Viena daļa ir iegādājušies šos īpašumus tikai pārdošanai. Viņus par saimniekiem nevarētu uzskatīt.
Ļoti pozitīvi piemēri ir Bīriņu pils un Dikļu pils. Tas, ka cilvēki šajā vietā darbojas, lai iegūtu līdzekļus tālākam darbam, savai dzīvei un šajā procesā saskata savu dzīves jēgu, ir labākais stimuls. Tieši šī stimula nav valsts un pašvaldību objektos. Labākā situācijā ir valsts un pašvaldību objekti, kas atrodas muzeju rīcībā. Gandrīz visos muzejos ir trakie entuziasti, kas kaut vai lēnītēm, bet pakāpeniski mērķtiecīgi strādā. Piemēram, Jēkabpils vēstures muzejs, kas atrodas Krustpils pilī. Viņiem vēl ļoti daudz, ko darīt, bet tik daudz jau ir izdarīts. Pakāpeniski viņi virzās uz to, kādu gribētu kādreiz redzēt Krustpils pili.
Diemžēl Latvijā nav senās aristokrātijas, bet jaunie aug lēni. Vienas dienas laikā par aristokrātu nekļūst. Pašlaik vienīgā ģimene, ko es varētu nosaukt par Latvijas jaunajiem aristokrātiem, ir Bīriņu pils saimnieki. Viņiem varētu vēl pāris ģimenes pievienoties.
- Vai nav tā, ka, nonākot privātīpašumā, vēsturiskā celtne kļūst plašākai sabiedrībai nepieejama?
Ne katrai muižai jābūt sabiedrībai pieejamai. Pieejamam jābūt tam, kas ir kultūras piemineklis. Ja šajā celtnē nekā īpaša nav - tikai veca māja, tad varbūt tur citiem nekas arī nav jāmeklē, ja vien viņi nav ielūgti.
Kultūras pieminekļa statuss, protams, uzliek šo pienākumu. Šajā ziņā slavena ir Nogales pils - sēta apkārt un iekšā netiek. Daudzi objekti ir slēgti uz tā saukto rekonstrukcijas laiku, bet patiesībā tur neviens nestrādā, šīs ēkas stāv tukšas un gaida finansējumu. Neviens nespēj tajās ieguldīt resursus, lai tiktu nodrošināta regulāra apskate.
Savukārt tādi objekti kā Odzienas muiža ir pilnībā pieejami sabiedrībai - var iekāpt pa logiem visu izstaigāt. Pilnīgi pieejama sabiedrībai, var iet un skatīties. Šī muiža nav kultūras piemineklis, kas ļauj lūgt valsts atbalstu mantojuma saglabāšanā vai vismaz paglābt no sagrūšanas. Un tādu objektu ir daudz.
Runājot par sabiedrības pieejamību kultūrvēsturiskiem objektiem, jautājums ir arī par skolām. Teorētiski skolās var ieiet, no otras puses, nepiederošas personas pa skolu nemaz nedrīkst staigāt. Tāpat ir arī ar pansionātiem - kam būtu jāstaigā pa pansionātu?
- Ar ko skaidrojama Ēdoles pils neveiksmīgā izsolīšana?
Cenu veido no divām pusēm - pircējs un pārdevējs. Kāda ir Ēdoles pils cena, to mēs nezinām, jo nav neviena pircēja. Tikai Kokalis kādā televīzijas intervijā ir pateicis, ka viņš par vienu latu to būtu gatavs pirkt. Līdz ar to notiek eksperimenti ar izsolēm.
Uz šo ēku attiecas pietiekami nopietni pieminekļu inspekcijas noteikumi. Īstenībā - pilnībā pamatoti. Tomēr tas, kurš objektu vēlas iegādāties, uz šādām prasībām skatās kā uz ļoti lielu apgrūtinājumu, tās viņam traucē. Šos objektus nepērk mākslas un kultūras vēsturnieki, pērk cilvēki, kas saistīti ar kādu biznesu.
Tas, ka nepērk Ēdoles pili, manā skatījumā ir pilnīgi normāli. Nopirkt šādu objektu pa miljonu, vēl ielikt iekšā kādus piecus miljonus. Padomājiet, kādas summas cilvēkam jāatdod katru mēnesi kredītos un kādas jāsamaksā par nekustamā īpašuma nodokli. Varat parēķināt, cik lielai jābūt peļņai no šī objekta. Es tiešām nevaru iedomāties, kas varētu gribēt nopirkt Ēdoles pili.
Bet, kā noteikt to cenu? Ja pārdos par 1000 latiem, viņiem atkal pārmetīs, ka par lētu.
Tieši tā, tur jau ir tā valsts un pašvaldību problēma. Viņi nevar tā kā privātais - tikmēr tirgoties, kamēr pārdod. Tad jau redzēs, ja neies šī izsoles versija cauri ar augšupejošiem soļiem, varbūt aizies ar lejupejošiem. Tas ir liels eksperiments. Es domāju, ka neviens nevar skaidri pateikt, kādu summu noteikt.
Manuprāt, Ēdoles pils līdz šim bija salīdzinoši labi apsaimniekota. Pēdējos divos gados Ēdoles pils bija uz ļoti laba ceļa, to apmeklēja tūkstošiem tūristu, bet ar pašu konfliktiem un vēlēšanos nopelnīt lielu naudu pašvaldība visu nobremzēja. SIA Ēdoles pils, manuprāt, strādāja ekonomiski un labi. Sākumā bija pāris kļūdiņas, ko viņiem pārmeta pieminekļu inspekcija. Tad viņi iemācījās, saprata, ko darīt, kur jāmeklē meistari. Tā ir tā skola, ko nākas iziet. Tagad savukārt visi zin, ka Ēdoles pils ir slēgta un, ja kāds nezin, tad aizbrauc un atduras pie slēgtajām durvīm. Arī tur nav nekāda sabiedrības pieeja nodrošināta, jo, lai tādu nodrošinātu, vismaz telpām ir jābūt tīrām, sakoptām. Kādam ir jāmaksā, lai atslēdz durvis. Un tūrisma plūsma nav vienā dienā pievēršama.
Ēdoles pagasts laikam līdz pils pārdošanai reģionālās reformas plānos neiekļausies. Ja tas apvienotos ar Kuldīgu, varbūt tad atrastos darbinieki, kuriem ir izpratne par saimnieciskiem jautājumiem, pagasta dzīves vadīšanu. Ēdoles pagasts ir neliels un nav nekāds brīnums, ka cilvēkiem, kuri prot saimniekot, ir pašiem savs bizness un īpašumi. Viņi uz pagastu neiet, bet pēc amatiem raujas cilvēki, kam šī darba vieta ir nodrošinājums, bet faktiski darbs ir par smagu..
- Kura ir Jūsu mīļākā Latvijas pils? Kādēļ?
Man nav viena mīļākā pils. Tās periodiski mainās. Man ļoti patika Ēdoles pils, bet tēls, kāds tai pašlaik ir, liedz man to saukt par mīļāko pili. Man ļoti patīk arī Cesvaines pils, kā arī mazā Cirstu muižiņa, kurā tika dibināta Asociācija 2000. gada jūnijā. Man patīk Jaunauce, Jaunmoku pils, Jaunpils, Krustpils, Ungurmuiža, Rāmavas Depkina muiža un ļoti daudzas citas. Galvenokārt darbīgo un sirsnīgo cilvēku dēļ. Ja man būtu pašai sava pils vai muiža, noteikti to sauktu par mīļāko.
Man patīk, ja, ieejot ēkā, jūt saimnieka klātbūtni, un ir kaut kas, kas ļauj izjust vēsturisko. Bieži vien tas, vai ēka patīk, vai nepatīk, ir atkarīgs tieši no cilvēka, kas sagaida, pasaka pirmo "labdien", izvadā, pastāsta, jo tādējādi var radīt gan aukstu, atsvešinātu, gan draudzīgu iespaidu. Kā piemēru varu minēt, Blankenfeldes muižas saimnieci Miliju, kura apmeklētājiem daudz stāstījusi šausmīgus spoku stāstus. Tas ir interesanti un padara šo muižu neparastu, no otras puses - veidojas spoku muižas tēls. Cilvēki ar vājākiem nerviem nez vai tādā vietā gribētu uzturēties, varbūt tikai ekstrēmisti. Jāpiebilst gan, ka arī šajā vietā patlaban nekas jauns vairs nenotiek.
Kādā citā muižā ļoti jauka saimniece rādīja vietu, kur savulaik bijis odžu perēklis. Tas ir pirmais un man ne tas tīkamākais iespaids. Bet satikti labi cilvēki. Ir Latvijā vietas, kur darbinieki ir auksti, nelaipni, neieinteresēti. Jūties kā traucēklis. Un neviens nevar aprēķināt, cik apmeklētāju aizgājis garām šai pilij. Es pati dažai labai šādai pilij garām esmu novirzījusi simtiem un varbūt pat tūkstošiem apmeklētāju uz citu ceļu.
- Kāda ir jēga no dalības asociācijā?
Kad asociācija dibinājās 2000.gadā, sabiedrībā plašāk pazīstamas bija tikai četras, piecas pilis un muižas. Tas, ko mēs parādījām, izdodot pirmos bukletus, nāca kā atklājums. Tajā laikā muižu saimniekiem, kas iesaistījās asociācijā, svarīga bija gandarījuma sajta, ka darbs ir noderīgs citiem. Šobrīd lielākā daļa asociācijas biedru atzīst, ka savstarpējā komunikācija un publicitāte ir būtiskākie iemesli dalībai asociācijā. Ir stājušies arī cilvēki, kuriem tas ir prestiža jautājums. Bet vairāk ir to, kuri vēlas sadarboties. Pat mazāk aktīvie saka, ka vēlas atbalstīt Asociācijas darbību, lai tā ietu plašumā un būtu vienmēr pieejama.
- Arī šogad norisināsies akcija Apceļosim Latvijas pilis!. Vai būs kādas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu?
Šogad lielāku uzmanību gribam pievērst vēsturiskā mantojuma zaļajai daļai - parkiem. Tādēļ papildus esam ieviesuši fotokonkursu Atradums parkā. Mums ir doma, ka, ja cilvēks iet ar fotoaparātu, tad viņš patiešām meklē un ieskatās. Šogad akcijā ir iekļautas 45 pilis un muižas. Esam iesaitījuši arī tos objektus, kuriem līdzekļu nav tik daudz, lai būtu atvērti apmeklētājiem visu gadu, tādēļ daļa apskatāmo objektu - galvenokārt skolas - būs atvērti katra mēneša pirmajā piektdienā, sestdienā un svētdienā. Parasti tie cilvēki, kuri akcijā piedalās atkārtoti, saimniekiem jautā: "Kas šogad ir jauns?" Pie tā nu tagad mūsu saimnieki aktīvi strādā. Kādreiz jau ir labi, ka nav nekā jauna, sakām, visu esam saglabājuši.
Šogad akcijas prezentācija notiks Krāslavā. Krāslavas muiža ir ļoti smags objekts. Tajā vēl ļoti daudz enerģijas, darba un naudiņas jāieliek. Pašvaldība ir ķērusies tam klāt un šobrīd ir apņēmības pilna. Noslēguma pasākums savukārt būs Jaunpils pilī. Mums gribētos, lai akcija piesaistītu vairāk uzmanības kultūrvēsturiskajam mantojumam - lai cilvēki redzētu, ka Latvijā ir muižas un pilis, kuras ir vērts saglabāt, un tām ir nepieciešams finansējums. Katru gadu ir vairākas anketas, kurās rakstīts: "Vēlreiz pārliecinājos, cik Latvija ir skaista." Manuprāt, tā ir pati galvenā akcijas vērtība, ka kāds ir secinājis - Latvija ir skaista!
- Kas akcijai sniedz finansiālo atbalstu?
Akcijas finansējums nāk no pašu biedru samestās naudiņas. Akcijas organizējam ar ļoti maziem līdzekļiem. Paši varam apgādāt ceļotājus ar materiāliem, nodrošināt objektu darbalaiku, noorganizet sarīkojumu. Asociācijai ir sadarbības līgums ar SIA Regelo, kas izplata mūru žāvēšanas sistēmu Wigopol, un Sadolin produkcijas izplatītājiem Latvijā. Mēs darām valstisku darbu, taču neesam pamanījuši iespēju valsts atbalstam.
- Vai stāsti par spokiem Latvijas pilīs un muižās ir patiesība vai izgudrojums tūristu pievilināšanai?
Vajag katram pašam pamēģināt. Es domāju, ka tur iekšā ir kaut kāda patiesība. Lai gan tajā visā ir daudz folkloras, uzskatu, ka kaut kas šajās senajās celtnēs no cilvēkiem, no viņu domām, darbiem, noteikti ir saglabājies. Piemēram, ezotēriskajā literatūrā teikts, ka, ja ģimenē ir bijis pamatīgs skandāls, tad telpa to jūt vēl gadiem ilgi. Tad kāpēc lai telpa nejustu daudzus citus notikumus? Katrā ziņā no tiem cilvēkiem, kas tur bijuši, staigājuši, kaut kas noteikti ir palicis. Vai tur nāks kāds spoks ar cirvi, par to es neesmu pārliecināta, bet tādā vietā, kur par to stāsta, es neriskētu nakšņot. Nejau viss ir cilvēka prātam aptverams, es pieņemu, ka ir lietas, par ko zinātnei vēl īsti nav skaidrība.
- Vai pati esat kādreiz kādu spoku redzējusi?
Man ir aizdomas, ka vienreiz redzēju, nevis pilī, bet netālu no kapsētas. Bija tādi kā svītraini silueti. Tas ir mans vienīgais piedzīvojums.
Kapos es tumsā neriskētu iet, bet nevis tāpēc, ka baidītos, vai spoki neceļas augšā, bet drīzāk tāpēc, ka kāds dzīvais tur varētu būt noslēpies. Man bija tāds piedzīvojums kapos krēslā - es eju un pēkšņi redzu, ka balts tēls virzās gar celiņu. Labi, ka ļoti nenobijos un ieskatījos cītīgāk. Izrādās tur gāja līgava pēc kāzām uz kapiem ziedus nolikt. Ja es būtu aizskrējusi prom, tad joprojām domātu, ka kapos spoku redzēju. Arī tā rodas spoku stāsti.
