Jāmeklē balanss starp profesionālajām un akadēmiskajām prasībām
To sarunā ar Dienas Biznesu pirms Rīgas Aviācijas foruma 10. maijā norāda Transporta un sakaru institūta (TSI) rektora v.i., VAS Starptautiskā lidosta Rīga padomes priekšsēdētājs Juris Kanels.
Runājot par situāciju Latvijas aviācijas izglītības jomā, J. Kanels saka, ka to ietemkē dažādi faktori, tostarp tādi, kas attiecas uz izglītības sistēmu kopumā. Mācību iestāžu skaits ir liels, ir arī augstskolas, kas piedāvā aviācijas izglītību: Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kā arī divas privātās augstskolas – TSI un Rīgas Aeronavigācijas institūts (RAI). Ir vairākas mazākas privātas mācību iestādes, kas organizē pilotu apmācību. Augstskolu darbību nosaka ne tikai aviācijas nozares, bet arī izglītības sistēmu regulējošie dokumenti. «Tas ir sarežģīti, jo prasības un pieejas ir ļoti dažādas,» saka rektors, atbildot uz jautājumu, vai tas ir labi vai slikti. Tas ir arī viens no problēmjautājumiem, par ko viņš runās forumā. Mācību iestādēm ir jāievēro gan Izglītības un Augstskolu likumu un citu normatīvo aktu prasības attiecībā uz studiju akreditāciju, gan profesionālās prasības, ko nosaka Starptautiskās Civilās aviācijas organizācija (ICAO), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) un Latvijas Civilās aviācijas aģentūra. Akadēmiskās un profesionālās prasības ir dažādas. Piemēram, programmas apjoms, ko nosaka EASA attiecībā uz mehāniķu apmācību, atšķiras no apjoma, ja to grib īstenot kā akadēmisku studiju programmu ar iespēju studentiem beigās saņemt bakalaura grādu. Pēc viņa teiktā, nevienai no pamatprofesijām – ne pilotiem, ne dispečeriem –, nemaz nerunājot par tehniķiem vai mehāniķiem, nekur pasaulē netiek prasīta augstākā izglītība, bet ir nepieciešamas zināšanas, reakcija, spēja uzņemties lielu atbildību. Lai piesaistītu studentus, gan Latvijā, gan citviet Eiropā augstākās mācību iestādes veido aizvien jaunas studiju programmas, līdztekus profesionālajai apmācībai piedāvājot bakalaura vai maģistra diplomu. Aviokompāniju pārstāvji gan mēdz teikt, ka viņiem to nevajag, bet vajag lai sagatavotu profesionālus kadrus. Rezultātā diemžēl neveidojas kopīga platforma starp industriju un mācību iestādēm, un tas neveicina visas sistēmas kopējo attīsību. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka studenti domā par savu nākotni, par to, lai viņiem būtu augstākā izglītība, kas nākotnē varētu ļaut mainīt darba jomu vai līmeni.
Uz jautājumu, vai aviācijas uzņēmumiem nevajadzētu būt vienalga, ko dara mācību iestādes, ja vien viņiem ir pieejami atbilstoši kadri, J. Kanels saka, ka tā tomēr ir kopīga problēma. Proti, industrija ‒ īpaši mūsu reģionā ‒ lielākoties nerūpējas par darbinieku sagatavošanu un grib visu gatavu. Ir gan labi piemēri kā Latvijas Gaisa satiksme, kas plāno un arī apmaksā dispečeru apmācību. Turpretī liela daļa aviokompāniju ar pilotu apmācību nenodarbojas un naudu tajā neiegulda, meklējot jau gatavus kadrus ar visām licencēm. Šajā ziņā mācību iestādes var ja ne gluži izvirzīt nozarei pretenzijas, tad vismaz identificēt to kā problēmu un rosināt sēsties pie viena galda, lai runātu par kadru sagatavošanu. Uz norādi, ka airBaltic veido Pilotu akadēmiju, viņš saka, ka lidsabiedrība iegulda materiālajā bāzē, nevis apmaksā kādam studijas. Ja vispārējai izglītībai ir piejami valsts garantēti studiju kredīti, tad uz pilotu gatavošanu tas neattiecas, jo summa ir vairākas reizes lielāka kā standarta studiju maksas. Vaicāts par risinājumiem, J. Kanels min gan industrijas iesaisti, gan valsts apmāksātas studiju vietas. Savulaik CAA ierosinājusi, ka, piemēram, dispečeru vai mehāniķu apmācībai varētu būt valsts pasūtījums, bet nekāds lēmums nav ticis pieņemts. Pie šī jautājuma varētu atgriezties, diskutējot ar ministriju par valsts aviācijas stratēģiju.
Visu rakstu Aviācijas izglītības pilotāža lasiet 2. maija laikrakstā Dienas Bizness.
