Ir daudz projektu, kas tiek finansēti, piesaistot ES atbalstu, turklāt šo projektu vidū ir arī lieli infrastruktūras objekti. Man patiešām ir prieks, ka daudz jaunu objektu top tieši Latvijas reģionos. Tur ir mazāk jaunu projektu nekā, teiksim, Rīgā, un tāpēc reģionos jaunie objekti ir labāk pamanāmi, intervijā laikrakstam Diena saka Latvijas Arhitektu savienības prezidente, arhitekte Gunta Grikmane.
«Piemēram, mūzikas un mākslas skola Saldū vai augstskola Rēzeknē ir ļoti labi projekti, kas dod lielu pievienoto vērtību videi. Prieks arī, ka mums ir jaunas kultūras celtnes – koncertzāle Cēsīs, Latgales vēstniecība Gors un Austrumlatvijas Radošo pakalpojumu centrs Zeimuļs Rēzeknē. Drīzumā jau būs pilnībā gatava koncertzāle Lielais dzintars Liepājā. Veiksmīgas rekonstrukcijas piemērs ir Marka Rotko Mākslas centrs Daugavpilī. Reizēm dzirdu apgalvojumu: «reģionos nekas nenotiek», bet tā nav taisnība,» saka G.Grikmane.
Fragments no intervijas
Daudzi būvniecības nozares pārstāvji teikuši, ka Zolitūdes traģēdija, pirmkārt, iedragāja būvniecības nozares prestižu, otrkārt, nozarē strādājošajiem pašiem iekšēji lika pārvērtēt attieksmi pret savu darbu. Vai var teikt, ka arī arhitektu prestižu šī traģēdija apēnoja un ka daudzi arhitekti iekšēji pārvērtēja attieksmi pret darbu?
Pārvērtēšana noteikti bija. Mēs, arhitekti, esam kļuvuši prasīgāki pret visiem ēkas tapšanas procesā iesaistītajiem speciālistiem un prasīgāki arī paši pret sevi, mēģinot nepaļauties uz solījumiem un paši nebārstīt dažādus solījumus un apgalvojumus, daudz nopietnāk sekot līdzi, kā mēs rīkojamies un kā mēs strādājam. Var teikt, ka nedaudz arī augusi birokrātija un pārliecība, ka dokumentos ierakstītais saturs tomēr ir ļoti svarīgs, apzinoties, ka dokumentu saturs sarežģījumu brīdī var palīdzēt vai arī radīt lielas problēmas.
Runājot par arhitektu profesijas prestižu, nenoliedzami, cilvēki ēku vērtē kā arhitekta veikumu. Kas attiecas uz Zolitūdes traģēdijā sabrukušo lielveikalu Maxima, nenoliedzami, tas, ka šai ēkai bija piešķirta Latvijas Arhitektūras gada balva 2011, daudziem lika citādi paraudzīties uz arhitektu profesiju kopumā. Ja pēkšņi būtu sabrucis kāds šķūnis kaut kur nomalē, iespējams, diskurss pēc traģēdijas būtu ievirzījies citādi.
Runājot par ikdienas situāciju bez traģiskām sekām, vai arhitektam nav tāda izjūta kā ķīlniekam, jo arhitekta lielisko ideju var nekvalitatīvi realizēt, piemēram, ēkā var iebūvēt citus, nekvalitatīvākus materiālus, nevis tos, ko vajadzēja izmantot saskaņā ar arhitekta ieceri. Arī kāds apakšuzņēmējs būvniecības procesā var strādāt pavirši un neprofesionāli.
Jā, protams. Turklāt vispārējā prakse Latvijā ir, ka pasūtītāji ir ieinteresēti iegūt pēc iespējas lētākus projektus pēc iespējas īsākā termiņā, un tas nozīmē, ka projekts objektīvi nevar būt labs un kvalitatīvs. Pēc zemākās cenas principa tiek piesaistīti būvnieki ar zemākajai cenai atbilstošu kvalifikāciju. Joprojām bieži vien pasūtītājam ir attieksme – gan jau kaut kā uzbūvēs –, un tā ir nopietna problēma. Turklāt būvniekam vispār nedrīkstētu rasties jautājums: varbūt šo projekta ieceri varam mainīt un realizēt citādi? Lai secinātu, ko vispār var mainīt, jāiegulda laiks un iedziļināšanās. To ņemot vērā, Latvijā arhitekti pēc iespējas vairāk cenšas iesaistīties idejas realizācijas gaitā, turklāt pūlas iesaistīties intensīvāk, nekā arhitektiem to vajadzētu darīt. Normālā, sakārtotā vidē arhitekti tā nerīkotos.
Būvniekiem ekonomiskās krīzes ietekmē aptuveni pirms gadiem pieciem sešiem strauji samazinājās darba apjoms. Kā arhitekti pārdzīvoja krīzi?
Arhitektiem arī bija straujš darba apjomu kritums, tomēr kopumā gandrīz visi arhitekti savu darbu specialitātē turpina un ir pielāgojušies situācijai. Iespējams, kādam arhitektam samazinājās darbu apjoms. Kāds arhitekts no darba devēja kļuvis par darba ņēmēju. Ir noticis arī pretēji – no darba ņēmēja daži arhitekti kļuvuši par darba devējiem – vismaz paši sev. Aizvien rodas jauni arhitektu biroji. Veiksmīgi darbojas un, startējot konkursos, pasūtījumus iegūst arhitekti, kuri nesen beiguši augstskolu. Mani priecē, ka Latvijas arhitektu vidū ienāk jaunā paaudze. Es negribu teikt, ka pieredzes bagātie arhitekti būtu sliktāki, bet jaunie arhitekti, kuri studējuši ārzemēs un kuriem ir ārzemēs izietas prakses pieredze, ienāk ar savu pienesumu un citu, atšķirīgu redzējumu, un tas arhitektu profesionālajai videi nāk par labu. Rezumējot – lai arī bija ekonomiskā krīze, attīstības process arhitektu profesionālajā vidē nav apstājies. Jāsecina, ka arhitekti ir pietiekami radoši cilvēki, lai arī krīzes situācijā saskatītu risinājumu un prastu pielāgoties apstākļiem.
Plašāk lasiet rakstā Tieši reģionos arhitektūra attīstās ceturtdienas, 9.jūlija laikrakstā Diena (8.,9.lpp)!