Mēdz teikt, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Diemžēl Latvijā netrūkst piemēru, kur tieši šis teiciens vislabāk raksturo izveidojušos situāciju. Labi nodomi un pat iestrādnes, bet neizpildītie mājasdarbi neizbēgami bruģē ceļu uz elli. Viens pavisam svaigs piemērs ir tekstila dalītās vākšanas sistēmas izveide Latvijā – obligāta no 2023.gada, bet līdz sakārtotai sistēmai ar skaidrām atbildām un noteikumiem vēl tālu.
Nav šaubu, ka ikviens, kurš tā vai citādi ir iesaistīts tekstilatkritumu dalītas savākšanas sistēmas izveidē Latvijā, to dara ar vislabākajiem nodomiem. Bet, ja nu ir piemērs, kur labi nodomi un skaidra nepieciešamība ir iesprūdusi valdības un atsevišķu ministriju gaiteņos, tad šis būs īstais.
Gan 2021. gada janvārī Ministru kabinetā (MK) pieņemtajā “Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam”, gan MK noteikumos nr. 712 “Atkritumu dalītas savākšanas, sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un materiālu reģenerācijas noteikumi” paredzēts, ka līdz 2023. gada 1. janvārim sadarbībā ar pašvaldībām Latvijā jāizveido dalītas savākšanas sistēma tekstilmateriāliem, un no 2023. gada tekstilmateriāliem un tekstilizstrādājumi jāiekļauj ražotāju atbildības sistēmā (RAS), lai samazinātu atkritumu poligonos apglabāšanai nodoto tekstilmateriālu un arī paši tekstila izstrādājumu tirgotāji būtu spiesti apzināties, ka stils, ko viņi tirgo, ļoti īsā laikā var kļūt par tekstila atkritumiem poligonā. Tiktāl viss ir labi. Kāpēc tomēr ar to nepietiek? Tāpēc, ka RAS tekstila apsaimniekošanai joprojām nepastāv un nav arī pieņemts nekāds normatīvais regulējums, kā šī sistēma vispār funkcionēs, kas to veido, uztur un kādi mērķi tai jāsasniedz. Tā kā likums nosaka, ka par atkritumu dalītu vākšanu savā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības, tad šobrīd bez resursiem un darbības principiem sistēmas ieviešana atstāta pašvaldību un atkritumu apsaimniekotāju pārziņā. Kā mākat, tā kuļaties.
Kopā ar Latvijas Zaļo punktu jau no 2019.gada esam pilotprojekta veidā konteinerus likuši, redzot, ka poligonā nonāk tonnām tekstila, kam tur nebūtu jānonāk. Soli pa solim, investējot mūsu līdzekļus, konteinerus esam likuši, attīstījuši savākšanu un meklējuši risinājumus, lai tekstilu atgrieztu apritē. Šobrīd jau Latvijā ir vairāk nekā 170 mūsu uzstādīti konteineri un pērn katrā konteinerā cilvēki sašķiroja līdz pat 11 tonnām viņiem nevajadzīgo tekstila izstrādājumu. Taču ar savākšanu vien nekas nebeidzas, ir jābūt atbilstošam finansējumam, lai rūpīgi savākto tekstilu varētu pārstrādāt un laist otrreizējā apritē. Viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības (ES) principiem ir ražotāju atbildības paplašinātā sistēma, kas nosaka – gan par atkritumu savākšanu, šķirošanu un pārstrādi, gan par sabiedrības informēšanu un izglītošanu maksā tas, kurš piesārņo. Latvijā praktiski tekstila dalītās savākšanas sistēma jau ir izveidota, bet finansējuma tās tālākai attīstībai, arvien pieaugot tirgū novietotā un vēlāk konteineros nodotā tekstila apjomiem, tai joprojām nav, jo trīs gadu laikā ministrijas nav spējušas vienoties par izmaiņām Dabas resursu nodokļa likumā, kas paredzētu, ka uz tekstila izstrādājumiem attiecas tādi paši ražotāju atbildības principi kā uz PET pudelēm, plēves maisiņiem, elektroiekārtām, baterijām u.c. precēm veikalu plauktos, kas pēc laika kļūst par atkritumiem.
No valdības skatupunkta viss varētu šķist kārtībā: tekstila dalītā vākšana notiek, konteineri maģiski vairojas. Tomēr pašlaik nekas nav kārtībā, jo atkritumu apsaimniekošanas operatoriem un pašvaldībām ir uzlikti pienākumi, bet nav paredzēti resursi vai pat pamata sistēmisks regulējums to izpildei. Iespējams, sistēma varētu sevi vismaz daļēji atpelnīt, ja tiktu kontrolēta paralēlā tekstila savākšanas sistēma jeb t. s. “ziedojumu” vācēji, kas aiz labdarības mērķiem aicina iedzīvotājus nodot apģērbu, taču atsevišķos gadījumos patiesībā to saturs pēc tam tiek tirgots tālāk, bet pārdošanai nederīgie atlikumi – ievietoti tekstila šķirošanas konteineros. Ja tikai kvalitatīvais materiāls, nonāk nevis atkritumu apsaimniekotāju, bet gan izveicīgu biznesmeņu rokās, tas arī nekādi nepalīdz segt tekstila dalītās savākšanas sistēmas izveides un uzturēšanas izmaksas. Latvijā šādus “ziedojumu vācējus” šobrīd nekontrolē neviens, un savus konteinerus netraucēti izvieto pat tādas kompānijas, kas ir zaudējušas atbilstošas juridiskas personas statusu. Valstij nav kontroles mehānisma, kā to ietekmēt, un atbildība tiek novelta uz pašvaldībām, mudinot tās mainīt saistošos noteikumus. Sanāk tā – pienākums sakārtot sistēmu ir gan operatoriem, gan pašvaldībām, jo valstij to vajag un to prasa arī ES Direktīvas, bet rīkus, ar kuriem šo sistēmu sakārtot, mums neviens nedod.
Nevar pārmest iedzīvotājiem vēlmi izmest nolietoto tekstilu “ziedojumu” konteineros – iedzīvotāju interese par tekstila šķirošanu ir ļoti liela, un laba mērķa vai palīdzības sniegšanas vārdā tas šķiet pamatoti. Arī mēs aicinām pirms tekstila ievietošanas šķirošanas konteinerā, apdomāt, vai nav iespēju to nodot kādam tālākai lietošanai. Tomēr ir arī tāda sabiedrības daļa, kam ir pilnīgi vienalga, ko, kādā stāvoklī un kurā konteinerā viņi ieliek un kas ar to notiek tālāk. Vai arī pārvērtē sev nevajadzīgās lietas kvalitāti un ziedojumos nonāk tas, kas nav vairs ne lietojams, ne ziedojams. Un te pašreizējās situācijas sakārtošanā būtiska ir RAS loma un kopējā sistēmiskā pieeja, kurā mums ir skaidrs, kas dara ko, ar kādu mērķi, kādi apjomi tiek apsaimniekoti dalītās vākšanas sistēmā un tajā ar skaidriem spēles nosacījumiem piedalās visi tie, kas to vēlas, un spēj izpildīt arī vides prasības to apsaimniekošanā.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sistēmu neizdodas sakārtot, ir jau trešo reizi Saeimā iestrēgušais Dabas resursu nodokļa likums, kas paredzētu tekstila RAS izveidi. Tekstila atsevišķas savākšanas infrastruktūra un apsaimniekošana ir dārga, ņemot vērā, ka pārstrādes iespējas reģionā arī nav pieejamas. Dabas resursu nodokļa likums ietvertu regulējumu, kas tekstila importētājiem piemērotu atbilstošu tekstila apsaimniekošanas nodokli vai attiecīgi atbrīvojumu no tā, vienlaikus definējot tekstila savākšanas, pārstrādes un atkārtotas lietošanas normas valstī.
Ja turpināsies kā pašlaik, pašvaldībām un to izvēlētiem vides apsaimniekošanas operatoriem nebūs citas izvēles, kā vien izdevumus par tekstilatkritumu infrastruktūras izveidi un apsaimniekošanu pārcelt uz sadzīves atkritumu tarifu. Tas nav labs risinājums, jo par to, ko pērk jaunieši, nāksies maksāt arī pensionāriem. Dabas resursu nodokļa likuma pieņemšana būtu labs sākums patiešām pilnvērtīgas sistēmas izveidei Latvijā.
