Izstāde Security Essen, kurai šogad tika atzīmēta 40. gadadiena, notika no 23. līdz 26. septembrim Vācijas pilsētā Esenē. Tā ir viena no lielākajām pasaules mēroga drošības izstādēm, kurā savu sniegumu apskatei izliek visi nozīmīgākie nozares spēlētāji. Ik gadu izstāde apvieno ap 1000 dalībnieku no visas pasaules un vairāk kā 35 000 apmeklētāju no 115 valstīm. Izstāde ir vieta, kur gūt drošības nozares jaunumu un tehnoloģisko atklājumu esenci. Tā apvieno gan pasaulē plaši atpazīstamus ražotājus, kā, piemēram, Bosch, Honeywell, Siemens un citus, gan arī mazāk atpazīstamus ražotājus no Āzijas. Arī mums ar kolēģi bija iespēja apmeklēt šo izstādi, lai mēs būtu informēti par aktuālākajiem drošības nozares sasniegumiem. Mūsu sarakstā bija vismaz 150 ražotāji, kurus, mūsuprāt, būtu vērts apmeklēt, līdz ar to izstādes dienās no viena paviljona uz citu nostaigājām vismaz 30 km. Daudz kilometru noieti. Daudz atziņu gūts.
Premium ražotāji aizņem milzu teritorijas atsevišķos paviljonos, bet mazāk atpazīstami un bieži vien arī zemākas kvalitātes ražotāji pulcējas citos, mazākos, paviljonos. Vairāki ražotāji no Āzijas valstīm varēja lepoties ar stendiem tajos paviljonos, kuros bija atzītie pasaules zīmoli. Atrašanās blakus zināmiem ražotājiem nebija nejaušība, jo savas produkcijas kvalitāti un funkcionalitāti viņi cenšas tuvināt attīstības virziena noteicējiem šajā nozarē. Tomēr kopumā ir vērojama viena konceptuāla lieta, kas atšķir Āzijas ražotāju produkciju no lielo zīmolu produkcijas. Āzijas ražotāji fokusējas uz gala iekārtām – kamerām, detektoriem, sensoriem un citiem dzelžiem, tādējādi cenšoties līdzināties rietumu analogiem, bet par būtiski zemāku cenu. Dažiem vislielākajiem tas arī sāk izdoties. Savukārt lielo zīmolu ražotājiem dzelžu kvalitāte un funkcionalitāte ir kā standarts, bet fokuss ir uz informācijas analīzi, pārvaldību, integrācijas iespējām, lietošanas ērtumu – kā ērtāk visu šo informāciju sistematizēt, apstrādāt un izvilkt maksimālu labumu lietotājam. Tāpat ļoti svarīgs ir tehniskais atbalsts, kas Āzijas ražotājiem vai nu nav, vai ir ļoti lēns un neelastīgs.
Kādas tad ir pasaules tendences? Uz kurieni šobrīd virzāmies? Atziņu, kā jau minēju, daudz. Pirmā no tām - iegūt arvien vairāk datu un iegūt tos pēc iespējas precīzākus. Ja vēl pirms pieciem, desmit gadiem videonovērošanas nozarē mēs ar degsmi acīs diskutējām par pāreju no analogajām uz IP kamerām, tad tagad analogās kameras vairs praktiski neredzējām. Šobrīd notiek cīņa par megapikseļiem, kvalitāti, labu attēlu sliktā apgaismojumā, dažādām papildu funkcijām (piemēram, analītiku). Ja runājam par videokamerām, tad šobrīd ražotāji cenšas, lai ar vienu kameru varētu iegūt pēc iespējas vairāk informācijas. Tādējādi varam ekonomēt uz vajadzīgo kameru skaita rēķina, kā arī ietaupīt sākotnējās izmaksas par vadu instalācijām, uzstādīšanas darbiem u. tml. Arvien populārākas kļūst 360 grādu videokameras, kas vienlaicīgi redz un arī dzird uz visām pusēm. Arī mums bija iespēja paturēt rokās 12 megapikseļu (Mpix) videokameru (ultra HD jeb 4K izšķirtspējas kameru), kuru vēl tikai uzsāks ražot viens no lielākajiem uzņēmumiem videonovērošanas nozarē. Taču, izmantojot tik augstas izšķirtspējas kameras, pastāv dažas nianses, par kurām premium ražotāji domā, kamēr zemāka līmeņa ražotāji piemirst. 12 megapikseļi ir ļoti jauki, taču jāatceras, ka mums ir jārada arī atbilstoša pārējā infrastruktūra, lai tik jaudīgas kameras spētu pilnvērtīgi darboties. Te jāņem vērā tādi faktori kā papildu ieraksta masīvu apjomi, datu tīkla noslodze, paaugstinātas prasības datu tīklam, jo var gadīties, ka esam nopirkuši 12 Mpix kameru, taču reāli to izmantojam, labākajā gadījumā, kā trīs Mpix kameru.
Jo vairāk datu, jo vairāk informācijas, jo vairāk jādomā, ko ar šo informāciju darīt un kā to uzglabāt? Skaidrs ir viens – jāliek lietā mākslīgais intelekts, jo nav jēgas gigabaitiem informācijas piedāvāt apstrādei apsardzes personālam. Cilvēks to vienkārši nav spējīgs izdarīt! Svarīgi, ka šādās sistēmās ir izstrādātas īpašas programmatūras, algoritmi, zināmas konkrētas darbības, kas nosaka, ko darīt pie dažādiem scenārijiem, tādējādi nodrošinot ērtu lietojamību, drošību un resursu taupību.
Visa pasaule tiecas uz integrāciju, kad visas sistēmas ir apvienotas un attēlotas uz viena ekrāna. Neviens vairs nešaubās, ka nav jēgas, ja vienā ekrānā ir videonovērošana, otrā – apsardzes sistēma utt. Tātad – sistēmu integrācija sniedz maksimālu drošību un lietošanas ērtumu. Nu tā jau ir norma un labā prakse. Tāpat sāk parādīties arvien vairāk neatkarīgo programmatūras ražotāju, kuri piedāvā dažādu ražotāju iekārtas integrēt vienotā vizualizācijas un pārvaldības programmatūrā. Tātad vairs neesam piesaistīti vienam ražotājam.
Dizains ir svarīgs. Jā, arī šajā nozarē ir mode, un tā diktē savus noteikumus. Durvju nolasītāji un citi redzami priekšmeti – tiem jābūt dizainiski pārdomātiem un jāiekļaujas kopējā interjerā, vienlaikus neaizmirstot to primāro funkciju – drošību. Arvien vairāk tiek izmantoti skārienjutīgie ekrāni, kas tiek novietoti pie durvīm, lai kontrolētu apmeklētāju plūsmu, ievadītu kodus utt. Parādās arī mini ekrāniņi pie durvīm, kas, var teikt, sarunājas ar iestādes apmeklētājiem un darbiniekiem, piemēram, jautājot – vai neesi aizmirsis dokumentus, datoru, identifikācijas karti utt., tādējādi izslēdzot arī turpmāku cilvēku resursu lieku tēriņu, jo šādi iespējams arī paaugstinātas drošības objektos izjautāt cilvēkus par ieroču esamību/neesamību utt. Tātad tehnika aizstāj cilvēku ar mērķi optimizēt personāla atalgojuma izmaksas un, protams, primāri domājot par drošību, drošību, drošību.
Censties unificēt piedāvājumus. Piemēram, ja šobrīd mums kabatās, makos, somās ir dažādas kartītes ar dažādiem standartiem – viena tāda, otra citāda, lai iekļūtu dažādās ēkās, tad drošības sistēmu ražotāji pieliek ne mazums pūļu, lai atvieglotu mūsu ikdienu un karšu lasītāji/iekārtas atpazītu dažādas kartes, kas mums kā lietotājiem ļautu izmantot vienu karti, kas derīga iekļūšanai vairākos objektos, vai karte nebūtu vajadzīga vispār un cilvēks varētu izmantot mobilo telefonu kā piekļuves čipkarti.
Tehnoloģijas kļūst lētākas. Pirms pieciem gadiem termokameras, kas ir vitāli svarīga paaugstinātas drošības objektos, vērtība bija pielīdzināma jauna automobiļa vērtībai. Termokameras spēj strādāt lielos attālumos un sarežģītos apstākļos, piemēram, miglā, sniegotā laikā, tumsā – to noderība valstiski svarīgos objektos ir neapšaubāma. Šobrīd, tā kā tās piedāvā jau vairāki desmiti ražotāju, cena ir kļuvusi krietni vien draudzīgāka un pieejamāka – vidusmēra lietota automobiļa vērtībā.
Lielākie ražotāji cenšas izskaust viltus trauksmes iespējamību savu drošības sistēmu produkcijā. Piemēram, ugunsdrošības detektoram, ja tas atrodas blakus elektromagnētiskajiem izstarotājiem, kas mūsdienās nav nekas neparasts, reizēm gadās nostrādāt velti. Tagad tiek domāts arī par to, kā radīt pret elektromagnētiskajiem viļņiem drošus detektorus, tādējādi izslēdzot viltus nostrādnes un palielinot drošības līmeni un ticamību šai sistēmai. Vienlaicīgi šādu viltus trauksmju samazināšana sistēmas lietotājam ļauj ietaupīt finanšu līdzekļus, kas būtu nepieciešami šo trauksmju pārbaudei.
Parādās uzņēmumi, kas kombinē savus pakalpojumus atbilstoši kādai nozares vajadzībai, piemēram, kazino, pilsētām utt.. Šādi šauri specializēti piedāvājumi gan mūsu platuma grādos nav aktuāli, tomēr lielākās valstīs ir pieprasījums pēc šādiem jau gataviem produktiem, un tātad ir arī piedāvājums.
Īpašie telpu risinājumi informācijas uzglabāšanai, lai nevarētu nozagt informāciju ne no datoriem, ne serveriem. Tiek piedāvāti īpaši aprīkoti datori vai telpas, kas neļauj ārpus tām noklausīties elektromagnētisko starojumu, līdz ar to šai informācijai nevar piekļūt nesankcionēti.
Milzu soļiem uz priekšu ir gājusi sejas atpazīšana. Arī mēs redzējām reālu sejas atpazīšanas tehnoloģiju, kas strādā ar ļoti augstu noteikšanas precizitāti. Šeit pielietošanas iespējas ir ļoti plašas, sākot no lidostām, ostām, dzelzceļa stacijām, īsāk sakot, vietām, kur pulcējas daudz cilvēku un ir vajadzīga paaugstināta kontrole. Tāpat arī to ļoti veiksmīgi var izmantot komerczonās, lai saprastu pircēju demogrāfiju un paradumus un izdarītu atbilstošus secinājumus. Šajās sistēmās tiek risināts pat delikātais jautājums par datu aizsardzību, lai nekur neparādītos personu dati. Šīs sistēmas atšķir vīriešus un sievietes un ar desmit gadu precizitāti nosaka vecumu. Izrādās, ļoti daudz no mūsu sejām var nolasīt. Un, ja identitāti var noviltot, tad seju nē. Ja agrāk sistēmu varēja apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā uzliktām brillēm vai pielīmētām ūsām, tad tagad sistēma šo mānīšanos atpazīst. Jāatzīst, ka šādas supergudras sistēmas mūsu dzīvi padara daudz drošāku, bet vienlaikus arī vieglāk kontrolējamu.
Rezumējot varu teikt tā – revolucionāru izgudrojumu kā pirms gadiem desmit, kad parādījās IP tehnoloģijas, šobrīd nav, bet arvien notiek ļoti liels darbs pie esošo tehnoloģiju uzlabošanas – ātrāk, vairāk, precīzāk. Mākslīgais intelekts iet savā uzvaras gājienā. Mums atliek vien tam nevis sekot, bet iet roku rokā ar to.