Fiskālās disciplīnas «trakokrekls» Eiropā ierobežo demokrātiju; risinājums ir decentralizācija un jauni kritēriji, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Eirozonas turpinoša fiskālā centralizācija nav iespējama, jo ES banku savienības kritēriju ieviešana, liekot problemātisku banku kreditoriem pirmajiem uzņemties zaudējumus, būtu politiskā pašnāvība jebkurai Itālijas valdībai, bet Eiropas ziemeļu valstis neuzņemsies solidaritāti ar fiskāli relaksētajiem dienvidiem. Tā bezcerīgi iestrēgušo ES fiskālās savienības situāciju raksturo Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.
Britu pētnieks uzsver, ka pats visnotaļ ir par ES pastāvēšanu, tomēr reizē ir arī ļoti pesimistisks par ES spēju izkļūt no dažādajām krīzēm, kuru priekšā tā stāv. Šo krīžu pamatā ir šķelšanās un konflikti ES iekšienē, kas neļaus laikus izveidot spēcīgu politiski un ekonomiski amortizējošu sistēmu, lai pārvarētu nākamo Eiropas līmeņa krīzi. Iznākumā 2008. gada strupceļš atkārtosies, atstājot dalībvalstu valdības vienas pašas ar to problēmām. Krīzes situācijā efektīvas centralizētas politikas neesamība būs liktenīgs trieciens visam eirozonas projektam.
Francijas prezidenta Emanuela Makrona ievēlēšana Eiropai bija cerīgs brīdis, tāpat kā viņa redzējums par fiskālo savienību, centralizējot gan fiskālo politiku, gan dalībvalstu riskus. Vācijas kanclere Angela Merkele to varētu atbalstīt sašaurinātā, ne tik ambiciozā formā, bet tā nevar īstenoties tādā formā, kas būtu pietiekams krīžu novēršanas un šoku mīkstināšanas mehānisms, kā to iecerēja E. Makrons, spriež Ī. Kērnss.
Savukārt lietu gaita Itālijā fiskālo savienību noņem no dienaskārtības vispār, jo pašreizējā Itālijas valdība to neatbalstīs. Ī. Kērnsa pārmetums ir, ka «diskusija ir tikai par to, vai E. Makrons un A. Merkele spēs par fiskālo savienību vienoties, it kā tādas Romas vai Madrides nebūtu», tomēr nav iespējama ilgtspējīga eirozona, neņemot vērā tās trešās lielākās ekonomikas – Itālijas – specifiku.
Itālijas jaunajai populistu valdībai ir plašs sabiedrības atbalsts, un tās attieksme pret fiskālo savienību un banku savienību ir tāda, ka viņi negrasās sekot eirozonas noteikumiem. «Banku savienību viņi neieviesīs tāpēc, ka Itālijas banku vērtspapīri lielā vairumā pieder viņu pašu mazajiem investoriem – tautai, un tā nestu pamatīgus zaudējumus kādas bankas aizvēršanas procesā pēc eirozonas banku savienības noteikumiem, kur pirmo sitienu uzņemas kreditori (bail-in). Tāpēc fiskālajā savienībā progress nav gaidāms, banku savienībā arī ne, un kapitāla tirgu savienība ir ļoti ilgs process, kas nenesīs drīzus labumus,» vērtē Ī. Kērnss. Tai pašā laikā eirozonas banku glābšanas fonds – Vienotais noregulējuma fonds – nav pietiekami liels, lai mīkstinātu sistēmiski svarīgu banku krīzi.
Visu rakstu Vēlētāji nav mazi bērni lasiet ceturtdienas, 7.jūnija laikrakstā Dienas Bizness!