Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.
Uz jautājumiem šonedēļ atbild Stella Lapiņa, SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāja. SIA Centrālā laboratorija ir dibināta 1994. gadā, 20 gadu laikā no 1 darbinieka kolektīvs ir paplašinājies līdz 160 darbiniekiem.
- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?
Es jau no mazotnes zināju, ka mans darbs būs saistīts ar medicīnu. Diemžēl bija sarežģīta situācija ģimenē, tāpēc, lai ātrāk varētu kļūt neatkarīga, sāku studijas medicīnas skolā, kurā stājoties, mani pierunāja mācīties par laboranti, un es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Man vienmēr bija vēlēšanās studēt augstskolā, un nākošais likumsakarīgais solis bija studijas bioloģijas fakultātē, kuru absolvējot, ieguvu maģistra grādu dabaszinātnēs.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?
Neskatoties uz to ,ka latvieši ir mūžīgie pesimisti, Latvijas valsts attīstība mani priecē, jo ir jāapzinās, ka esam ļoti maza valsts ar pietiekoši sarežģītu vēsturi, bet pēdējos gados esam sākuši dzīvot labāk, mums ir tīra un mazapdzīvota valsts teritorija, kas no ekonomikas viedokļa ir slikti, bet mēs nedzīvojam teritorijā, kur kaimiņš no kaimiņa ir rokas stiepiena attālumā.
Apbēdina valsts politika, kas veicināja mūsu bērnu aizbraukšanu no valsts, praktiski neatgriezeniski zaudēta viena paaudzes daļa. Mani mulsina situācija, kad mūsu tautieši strādā citās valstīs, bet viņu vietu ieņems iebraucēji, kuri mentāli ir ļoti atšķirīgi no mums un nekad nekļūs par īstiem Latvijas iedzīvotājiem.
Par nozari kopumā - priecē tas, ka esam ļoti strauji sasnieguši Eiropas un pasaules līmeni ( iekārtas, medikamenti, pieredze utt.), bet apbēdina, ka, strādājot nozarē 29 gadus, neesmu pieredzējusi, ka nozarē būtu pietiekams finansējums, lai medicīnā strādājošie varētu strādāt normāli vienu slodzi. Izveidojas šķēres: Eiropas līmeņa iekārtas un trešo valstu atalgojuma līmenis. Mēs gadu no gada gribam tikai samazināt un taupīt, bet nemācāmies pelnīt, tā diemžēl ir nabaga cilvēka filozofija. Man radās tāda dīvaina sajūta, ka uzņēmumi, kuri strādā efektīvi un ar peļņu, nemaz nav vēlami mūsu nozarē. Stipri atgādina revolūcijas laikus, kad pārticība bija noziegums, un, ja kaimiņa Pēterim lauki bija apstrādāti, bet Jānim nezālēs ieauguši, tad Jānim, nevis palīdz iemācīties lauku darbus, bet nogriež gabalu no Pētera lauka, lai Jānim būtu šodien iztikšana. Rezultātā arī Pētera lauki un pacietība kādreiz beigsies un atkal sāksies dziesma par balto bullīti – naudas nav.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?
Par uzņēmumu man ir patiess prieks, jo esam ļoti daudz paveikuši, lai sasniegtu šodienas līmeni. Tas prasīja daudz darba, nervus, kadru mainību, bet konkurence ir milzīgs dzinējspēks un motivācija attīstībai, īpaši, ja tu esi iedzinēja lomā. Apbēdina neziņa par rītdienu un nestabilitāte nozarē, jo finansēšanas nosacījumi mainās bieži un vienmēr pastāv risks, ka, attīstot laboratorijas pakalpojumus, investīcijas nevarēs atpelnīt.
- Vai Jūs un Jūsu pārstāvēto uzņēmumu var atrast interneta sociālajos tīklos un sociālajos portālos? Kāpēc – jā vai nē?
Jā, mēs aktīvi darbojamies Facebook, Draugos un Twitter. Pirmie mani mēģinājumi realizēt sevi mārketinga lauciņā bija saistīti tieši ar interneta vidi. Sociālos tīklus izmantojam ne tikai mārketinga nolūkos, jau divas reizes tika veidota akcija Pasaki paldies savam ārstam. Akcija mums pašiem bija ļoti pozitīvs un emocionāls piedzīvojums, jo, ja tu vari aizvest «Paldies» vārdus ārstam no pacienta, tas sniedz fantastisku gandarījumu.
- Vai uzņēmumā izjūtat problēmas, kas saistītas ar darbaspēku?
Šobrīd nē, bet vairākus gadus pēc kārtas bija sarežģīta situācija, jo bija pietiekoši liela kadru mainība, mēs strauji augām, auga darba apjoms un kvalitātes prasības, un izturēja tie, kas pieņēma pārmaiņas un spēja mainīties.
Bet, tā kā esmu piedzīvojusi šos laikus, šodien jau domāju par nākotni, esam izteikuši piedāvājumu Latvijas skolām novadīt bioloģijas stundu mūsu laboratorijā, jo gribam veicināt jauniešu interesi par biomedicīnas, laboratorijas ārsta vai laboratorijas speciālista profesiju. Jau 4. novembrī nāks pirmā klase no Cēsu pilsētas.
- Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu pārstāvētajā uzņēmumā?
Pavisam nedaudz- jābūt vēlmei strādāt, jāciena mūsu pacienti un sadarbības partneri un jābūt lojālam, pārējo var iemācīties.
- Kādi ir uzņēmuma tuvākie un tālākie mērķi?
Tuvākie mērķi – turpināt attīstīt IT un kvalitātes jomas, paplašināt izmeklējumu klāstu, tālākie- kļūt par līderiem laboratorijas tirgū.
- Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu un to, kāds bija Jūsu pirmais darbs?
Savā pirmajā darba vietā Aizkraukles slimnīcas laboratorijā nostrādāju 23 gadus, meita bija izaudzināta, pati jau studēja, un man sāka šķist par šauru mūsu jaukajā mazpilsētā. Tad nāca 2008. gads, kurš ienesa zināmas pārmaiņas Latvijas medicīnā, mainījās slimnīcas statuss, tā tika pārveidota par aprūpes slimnīcu, kas noteikti nemotivēja tur vairs strādāt. Bija tikai jāpieņem lēmums par darba vietas maiņu, kad notika tas, par ko cilvēki saka: cilvēks domā - Dievs dara. Mani uzaicināja veikt auditu Centrālajā laboratorijā, par kuru es neko daudz nezināju, tikai tur strādājošie cilvēki bija redzēti laboratoriju konferencēs.
Aptuveni pēc mēneša tika izteikts piedāvājums ieņemt direktores amatu Centrālajā laboratorijā, kas mani patiesi pārsteidza, jo tas noteikti neietilpa manos plānos. Tikai ziņkārība un pieredzes trūkums toreiz mani pamudināja pieņemt šo piedāvājumu, jo uz jautājumu par darba laiku man tika atbildēts, ka man būs brīvs grafiks. Tā kā plānoju studēt doktorantūrā, es priekā berzēju rokas un teicu vīram – paskaties kāds labs darbs: kad gribu, tad nāku, kad gribu, eju prom. Tad es nesapratu, ka darba būs tik daudz, ka es nekad nevarēšu izmantot šo jauko priekšrocību.
Tagad es savu naivumu atceros ar humoru un mīļumu. Burtiski pēc mēneša tiku ievelēta par valdes priekšsēdētāju un šajā amatā strādāju arī šodien. Sākot strādāt, uzreiz sāku studēt uzņēmējdarbību un vadību, studijas bija interesantas un lietderīgas, jo mans šodienas darbs kardināli atšķiras no tā darba, kuru es strādāju slimnīcas laboratorijā.
- Kā un kad radies Jūsu pārstāvētā uzņēmuma nosaukums un logo?
Laboratorijas logo izveidoja un laboratorijas nosaukumu izdomāja pirmais laboratorijas darbinieks, pašreizējais laboratorijas valdes loceklis Edvīns Kazušs, bet 2011. gadā nedaudz mainījām laboratorijas logo un izstrādājām jauno stilu.
- Atklājiet kādu faktu, kuru mūsu lasītāji, iespējams, vēl nezina par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.
Man pašai šķiet ļoti būtiski, ka esam atvērta tipa laboratorija, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Esam atvērti visam jaunajam un esam iemācījušies pieņemt pārmaiņas.
- Kādas izmaiņas likumdošanā Jūs vēlētos redzēt?
Tas ir interesants jautājums, jo, kamēr nav jāpasaka, kā to izdarīt, mēs visi kritizējam valdību par nepareizu rīcību un lēmumiem. Bet, nonākot pie teikšanas, parasti cilvēks apjūk, jo teikt, ka darāt nepareizi, ir vienkārši, bet veikt darbību, arī izstrādājot likumdošanu, jau ir pavisam kaut kas cits. Es uzskatu, lai piedāvātu veikt izmaiņas, ir jābūt zināmai kompetencei, tāpēc labprāt uzticēšos mūsu tautas pārstāvjiem.
- Vai ir kas tāds, kas Jūs pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzis – patīkami vai nepatīkami?
Patīkami pārsteidza ļoti vienkārša un parasta lieta – laboratorijas sanitāre uzdāvināja jauku kaķa figūriņu, tāpat bez iemesla, esot gājusi pa tirgu, ieraudzīja un nopirka. Tas bija vienkārši, negaidīti, mīļi un sirsnīgi.
Nepatīkami pārsteidz neziņa, ko gaidīt nākamajā gadā no Veselības ministrijas saistībā ar laboratorijām, jo pēdējā laikā versijas, kā pārdalīt finansējumu, mainās katru nedēļu.
- Ja Jums gribētu noorganizēt ideālas pusdienas, kādas tās būtu?
Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka tās būtu pusdienas ģimenes un tuvāko draugu lokā. Manam darbam ir viena negatīva puse, es pēdējos 5 gados īsti neesmu bijusi atvaļinājumā un darbadienās dzīvoju Rīgā, bet mājas atrodas Aizkrauklē. Tāpēc esmu tāda brīvdienu sieva un esmu priecīga par jebkuru iemeslu, lai būtu kopā ar ģimeni, kaut vai tas būtu ideālās pusdienās.
- Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?
Esmu no bērnības kaislīga lasītāja, lasīju un lasu tagad, kad ir laiks un gribas atslēgties no darba. Es nelasu mīlestības romānus, jo tāda lasāmviela šķiet garlaicīga, bet viss, kas ir saistīts ar vēsturi, karu, klasiskiem detektīviem un labu prozu, atrod vietu manā grāmatu plauktā. Esmu pārlasījusi vairākas reizes Bulgakova grāmatu Meistars un Margarita, jo romāns nav vienkāršs, tur atrodamas daudzas atziņas, kas mani uzrunā. Filmas pārsvarā skatos fonā, vēlams zināmas, lai nav jaiedziļinās, tāpēc nav tādu, bez kurām dzīve apstātos. Tieši tas pats ir ar personībām, sava rakstura dēļ absolūti nespēju glorificēt kādu personību, vienīgi cienu tikai tādus cilvēkus, kuri spēj patiesi veikt labus darbus līdzcilvēku labā, piemēram, māte Terēze.
- Kur un kā vislabāk atpūsties pēc darba un smelties enerģiju?
Mājās un puķu dārzā. Savu darbu nevaru saukt par garlaicīgu un mierīgu, tāpēc visvairāk man pietrūkst mājas miera un omulības. Esmu pateicīga savam vīram par izturību, viņš radīja visus apstākļus, lai es varētu sevi realizēt šajā darbā, jo, cīnoties daudzās frontēs, aizmugurei ir milzīga nozīme.
- Kā, Jūsuprāt, vislabāk iztērēt loterijā laimētus 10 tūkstošus eiro?
Noteikti padalītos ar mammu un meitu.
- Izstāstiet, lūdzu, savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.
Vīrietis pie mīļākās, pēkšņi atnāk vīrs, vīrietis izlec pa logu, bet 10 stāvs, krīt un lūdz Dievu: Piedod Dievs, es vairs nekad neiešu pie mīļākajām un negrēkošu. Pēkšņu aizķērās aiz zara, veiksmīgi piezemējās, un saka: «Fui, lidoju 9 sekundes, bet, cik muļķīga doma ienāca prātā.»
Man pašai ir ļoti līdzīgi, bieži piektdienās, braucot mājās, domāju, kam man tas stress vajadzīgs, mainīšu darbu, pirmdien braucu uz darbu un domāju, ka nemaz tik slikti viss nav.
- Jūsu novēlējums db.lv lasītājiem.
No savas pieredzes gribu novēlēt vienkāršas, bet ļoti svarīgas divas lietas - veselību un veiksmi.