Latvijas iedzīvotāju ienākumi pēdējos piecos gados ir auguši par vairāk nekā 8 % un vidējā darba alga šī gada pirmajā ceturksnī sasniedz 1623 eiro pirms nodokļiem. Kopumā kopš 2019. gada Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir auguši par aptuveni 50 %, un kopā ar ienākumiem aug arī iedzīvotāju uzkrājumi.

Kā liecina Latvijas Bankas publicētie dati, šī gada maijā Latvijas mājsaimniecības Latvijas komercbankās bija noguldījušas 10,5 miljardus eiro, un pēdējo piecu gadu laikā mājsaimniecību noguldījumu apjoms ir pieaudzis par gandrīz 3,5 miljardiem eiro. Tie ir ievērojami līdzekļi, tomēr kopumā mājsaimniecībām Latvijā uzkrājumi joprojām ir relatīvi zemi un liela daļa cilvēku neizmanto iespēju pelnīt ar to, ko ir sakrājuši.

No visiem mājsaimniecību noguldījumiem Latvijā šobrīd vairāk nekā 8 miljardi eiro atrodas parastos maksājumu kontos un tikai nedaudz vairāk kā 20 % no mājsaimniecību līdzekļiem ir krājkontos vai termiņnoguldījumos, par ko iedzīvotāji saņem procentu ieņēmumus. Savukārt Lietuvā un Igaunijā termiņnoguldījumos atrodas vairāk nekā 30 % no visiem mājsaimniecību līdzekļiem bankās.

Lai arī kopš 2010.gada būtiski samazinājies deklarētās skaidrās naudas apjoms Saeimas deputātu kabatās, un vairāki deputāti samazinājuši savus skaidras naudas uzkrājumus arī pagājušajā gadā, tomēr kopējā summa pērn pieaugusi, liecina Delnas apkopotā informācija par 11.Saeimas deputātu finansēm un mantisko stāvokli par gadu.

Delna arī atzīmē, lai arī pagājušajā gadā deputātiem bija jāieskaita skaidra nauda bankas kontā, šogad tas vairs nav jādara, tāpēc valstij šobrīd neesot pārbaudītas informācijas par to, vai skaidras naudas deklarētājiem šī nauda patiešām ir. Parasti lieli skaidras naudas uzkrājumi tiek uzskatīti par korupcijas risku.

Pagājušajā gadā skaidrās naudas uzkrājumi deputātu deklarācijās pieauguši līdz 251,45 tūkst. Ls, kas ir par 31,07 tūkst. Ls vairāk nekā iepriekšējā gadā. 2010.gadā 11.Saeimas deputātu skaidras naudas kopējais uzkrājums bijis 344,26 tūkst. Ls, bet 2011.gadā šie uzkrājumi samazinājušies līdz 220,37 tūkst. Ls.

Pēdējo desmit gadu laikā būtiski palielinājusies Latvijas iedzīvotāju pārliecība par uzkrājumu nepieciešamību – šobrīd jau 69% iedzīvotāju uzskata, ka ir svarīgi veidot uzkrājumus nebaltai dienai, kamēr 2011. gadā šādu viedokli pauda vien 55 %.

Tajā pašā laikā ceturtdaļai jeb 26 % Latvijas iedzīvotāju nav vispār nekādu finanšu rezervju, liecina "Swedbank" Finanšu Institūta veiktā aptauja.

Galvenais šķērslis, kāpēc daļa iedzīvotāju neveic uzkrājumus, likumsakarīgi, ir nepietiekami ienākumi, ko kā galveno iemeslu norādījuši 75 % aptaujāto, kuriem nav nekādu finanšu rezervju. Vienlaikus katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs atzinis, ka drīzāk dod priekšroku naudas tērēšanai, bet vēl tikpat lielai daļai grūtības sastāda ilgtermiņa plānošana un gaidīšana, līdz no nelielajām atlicinātajām summām laika gaitā izveidosies ievērojams uzkrājums.

Neatkarīgi no ienākumu apmēra lielākā daļa (67 %) aptaujāto sliecas piekrist apgalvojumam, ka vismaz 10 % no ienākumiem tērēt varētu prātīgāk. Kā rāda veiktās aptaujas dati, šobrīd Latvijā sasniegts vēsturiski augstākais uzkrājumu veidotāju īpatsvars sabiedrībā un lielākajai daļai – 74 % iedzīvotāju – ir izveidotas finanšu rezerves.

Latvijā nodokļu politikā jāatsakās no pēdējos gados valdošā ugunsdzēšanas principa un jāpāriet uz ilgtermiņa plānošanu, vienlaikus domājot par darbaspēka nodokļu mazināšanu un ēnu ekonomikas apkarošanu

Tā liecina uzņēmēju aptauja. Viņi uzskata, ka arī Latvijā beidzot ir laiks nodokļu politikā un jo īpaši to normatīvo aktu izmaiņu jomā atteikties no pēdējos gados valdošā ugnsdzēšanas principa un pāriet uz ilgtermiņa plānošanu, kur izmaiņas, kas apgrūtina legālos nodokļu maksātājus, stājas spēkā reizi trijos gados. Turklāt gan uzņēmējiem, gan nodokļu administrācijai jādod pietiekami ilgs laiks, lai sagatavotos šādu izmaiņu ieviešanai, tādējādi minimizējot iespējamās neskaidrības par kādu konkrētu normu piemērošanu un līdz ar to arī domstarpības starp nodokļu maksātājiem un iekasētājiem. Tas gan nenozīmējot, ka nodokļu normatīvi un likumdošana būtu pilnībā jāiesaldē, taču arī prakse, ka īsi pirms valsts budžeta sastādīšanas tiek konstatēts naudas iztrūkums valsts makā un, balstoties uz to, triecientempā tiek izdarītas izmaiņas, kuru ieviešana uzsākta teju vai ar to izsludināšanas brīdi. Lai arī tiek uzskatīts, ka krīze ir aiz muguras, tomēr nodokļu eksperti ir skeptiski par to, ka nākamā valdība spēs izvairīties no nodokļu pārskatīšanas un pat atsevišķu nodokļu likmju pacelšanas. Arī pašreizējais finanšu ministrs Andris Vilks ar aicinājumu diskutēt par iespējamo nodokļu paaugstināšanu «pielēja eļļu ugunī», tādējādi raisot ne tikai bažas par iespējamo PVN likmes paaugstināšanu, bet arī par iepriekš solītā un jau reiz atliktā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu, kas paredzēta no 2015. gada. Šoruden paredzētās Saeimas vēlēšanas tikai vairojot, nevis slāpējot bažas par nodokļu sistēmas nākotni.

Pēc ilgstoša ekonomiskās izaugsmes perioda iedzīvotāju uzkrājumi ir palielinājušies – bet tāpat ir pieaugušas arī parādsaistības. Arvien vairāk cilvēku saskaras ar grūtībām: katram piektajam eiropietim nākas aizņemties naudu, lai nomaksātu rēķinus, liecina Intrum 2018. gada European Consumer Payment Report (Eiropas patērētāju maksājumu pārskats).

Šo cilvēku grupa ir palielinājusies no 15% (pirms trim gadiem) līdz 20% šogad.

Baltijā situācija katrā valstī atšķiras. Katrs trešais latvietis ir aizņēmies naudu, lai nomaksātu rēķinus. Lietuvā situācija ir salīdzināma ar ES vidējo rādītāju (19%), bet Igaunijā šis procentuālais rādītājs ir relatīvi zems, un tikai 12% patērētāju pēdējo 12 mēnešu laikā ir aizņēmušies naudu, lai nomaksātu rēķinus, kas ir zemākais rādītājs ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā .

Pēdējo 12 mēnešu laikā 45% Latvijas iedzīvotāju vienu vai vairākas reizes nav laikā samaksājuši rēķinu (39% lietuviešu un 32% igauņu. Pirmajā vietā Eiropā (vai pēdējā) ir Grieķija – tajā 66% iedzīvotāju pēdējo 12 mēnešu laikā nav laicīgi nomaksājuši rēķinus vienu vai vairākas reizes;). Aizmiršana ir visbiežāk minētais iemesls rēķinu neapmaksāšanai laikā, kam seko līdzekļu trūkums.

Valsts augstskolas dažādām komercbankām un Valsts kasei ir parādā 35,7 miljonus eiro, tomēr ir izveidoti arī uzkrājumi, kas daļai pat pārsniedz parādu summu, vēsta Latvijas Avīze.

Valsts kases dati uz pērnā gada decembri liecina, ka lielākās kredītsaistības patlaban ir Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU) - 22,88 miljoni eiro, savukārt tās uzkrājums ir 15,18 miljoni eiro. Salīdzinoši otras lielākās kredītsaistības ir Daugavpils Universitātei - tās gan nepārsniedz 6,12 miljons eiro. Universitāte arī izveidojusi 2,58 miljonu eiro lielu uzkrājumu.

Tad seko Latvijas Universitāte (LU) ar 5,81 miljonu eiro lielām kredītsaistībām, savukārt tās uzkrājums ir 12 miljoni eiro. Ceturtās lielākās kredītsaistības ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai - 3,36 miljoni eiro.

1,9 miljonu eiro lielas kredītsaistības ir Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU), tomēr tai ir 6,93 miljonu eiro liels uzkrājums. Kredītus vairāku tūkstošu eiro apmērā ņēmušas Liepājas Universitāte, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Vidzemes augstskola.

Banku piesaistītie mājsaimniecību noguldījumi veido lielāko kredītiestāžu piesaistīto iekšzemes resursu daļu, norāda Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš.

Atšķirībā no vairāk svārstīgajiem uzņēmēju noguldījumiem mājsaimniecību uzkrājumi bankās ir stabilāki, neraugoties, vai tie ir termiņnoguldījumi un krājnoguldījumi, vai – pēdējo gadu zemo procentu likmju laikmetā - aizvien dominējošākie pieprasījuma noguldījumi (uzkrājumi norēķinu kontos).

Līdz ar mājsaimniecību noguldījumu kāpumu bankām tiek nodrošināts lēts un stabils avots kredītu izsniegšanai ar zemām izmaksām. Veidojot uzkrājumus, mājsaimniecības līdzekļus, no vienas puses, gan iesaldē, tomēr vienlaikus palielina patēriņa potenciālu un arī savu kredītvērtību, kas nākotnē ļaus tām aktīvāk aizņemties. Tādējādi tiks nodrošināta tautsaimniecības attīstība, stimulēta ekonomika un izaugsme. Šajā rakstā aplūkosim, kāda ir mājsaimniecību noguldījumu struktūra un galvenās attīstības tendences pēdējos gados eiro zonā kopumā, tostarp Latvijā un citās eiro zonas valstīs.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Arvien biežāk mediju vidē uzņēmēji dalās ar savu pieredzi attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai atgūtu pārmaksāto PVN. Uzņēmēji atklāti runā par sistemātisku VID izmantoto darbības taktiku, kas apgrūtina uzņēmumu darbību un faktiski liedz uzņēmumu iespējamu attīstību vai pat darbības turpināšanu. Proti, VID sistemātiski veic darbības, lai aizturētu uzņēmuma pārmaksāto PVN maksimāli ilgi, neveicot savlaicīgu pārmaksātā PVN atmaksu uzņēmumiem. Kā šis jautājums ir regulēts un kādas katrai pusei ir izvēles?

Likumdevējs attiecībā uz nodokļu pārmaksu atmaksu VID ir piešķīris salīdzinoši lielu rīcības brīvību – normatīvie akti nodokļu iekasēšanas jomā ir vienpusēji. Kopējais sabiedrības labums no nodokļu iekasēšanas stāv pāri par privātpersonas tiesībām. Atbilstoši normatīvajiem aktiem, pirms VID pieņem lēmumu PVN pārmaksu atmaksāt, tas var pieprasīt darījumu apliecinošus dokumentus un paskaidrojumus, kuru izvērtēšanai paredzētas kopā 75 dienas. Gadījumā, ja sākotnējās pārbaudes laikā viss gluži vēl nav saprasts līdz galam, tiek uzsākts nodokļu audits, tas kopā ar pagarinājumiem nodokļu pārmaksu var aizturēt līdz pat vienam gadam. Kā tad tas tā var notikt? PVN pārmaksas pamatotības vērtēšanas 75.dienā VID pieņem lēmumu par audita uzsākšanu. Audits var tikt reāli uzsākts pat pēc mēneša, jo no lēmuma pieņemšanas dienas līdz audita uzsākšanas dienai uzņēmējam tiek dots laiks sagatavoties auditam. Nodokļu audits ilgst 90 dienas, ko VID ģenerāldirektors var pagarināt vēl par 30 dienām. Jo īpaši bezspēcīgs uzņēmējs ir gadījumos, kad VID pieprasa informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijām. Audita termiņš tiek pagarināts vēl par 60 dienām un apturēts uz laiku, kamēr tiek gaidīta un apstrādāta atbilde no citas valsts nodokļu administrācijas. Šeit jau atkal izgaismojas kopējā termiņa neparedzamība, jo uzņēmējs neredz, kad VID ir informāciju pieprasījis un, kad un ko citas valsts nodokļu administrācija ir atbildējusi. Vēlāk, iepazīstoties ar VID audita materiāliem, redzams, ka, ja arī VID saņem informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas pāris dienu laikā, tad mēnešiem to var apstrādāt, novilcinot visu procesu maksimālajā termiņā, neietverot kopējā audita termiņā laika posmu, kad VID it kā apstrādā saņemto informāciju. Diemžēl šobrīd arī tiesa šādus procesuālā termiņa nokavējumus neuzskata par tik būtiskiem, lai tie ietekmētu lietas virzību. Turklāt netiek veikta arī kontrole pār to, cik efektīvi un pamatoti VID izmanto nodokļu auditam paredzēto laiku un vai nodokļa audita termiņa pagarinājums patiešām ir nepieciešams, jo formāli VID darbojas likuma ietvaros.

Valstu nodokļu administrācijas varētu darīt vairāk, lai, izmantojot tehnoloģiju radītās iespējas, mazinātu nodokļu saistību izpildes slogu uzņēmumiem, secināts PwC un Pasaules Bankas Grupas veidotajā pārskatā Paying Taxes 2019.

Pārskatā secināts, ka uzņēmējdarbības nodokļu saistību izpildes sloga četri galvenie rādītāji vidēji pasaulē gandrīz nav mainījušies: saistību izpildes laiks (237 stundas); maksājumu skaits (23,8 maksājumi); kopējā nodokļu un iemaksu likme jeb KNIL (40,4%) un pēcdeklarēšanas indekss (59,6 no 100).

Latvijā, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, 2017. gadā ir bijis viszemākais kopējais nodokļu un iemaksu apmērs¹ - 36%, Lietuvā 42,6%, bet Igaunijā - 48,7%. Latvijā arī visgarākais saistību izpildes laiks, kurš diemžēl laika gaitā nav būtiski mainījies - 169 stundas, Lietuvā tās ir 99, savukārt Igaunijā tikai 50.

Pārskats Paying Taxes 2019 salīdzina uzņēmējdarbības nodokļus 190 valstīs, pētījuma vajadzībām izmantojot vidēja izmēra vietējo prototipa uzņēmumu.

DB šonedēļ vēstīja (30.08.), ka pērn gandrīz 8000 uzņēmumiem uzrādītā nodokļu pārmaksa ir vairāk nekā 160 milj. eiro, turklāt katrs ceturtais no šiem uzņēmumiem nodokļu atmaksā saņēmis vairāk, nekā pats samaksājis nodokļos, turklāt jau vismaz trīs gadus pēc kārtas.

Kā liecina Lursoft veiktā pētījuma rezultāti, situācija, kad valsts atskaites periodā atmaksā lielākas nodokļu summas uzņēmumiem, nekā tie tajā pašā gadā samaksājuši nodokļos, ir ierasta. Iespējams, tas gadu no gada turpinās, pateicoties likumdošanas robiem, jeb, kā drīzāk varētu teikt šajā gadījumā, likumdošanas savdabībai. Uzņēmumi daļu nodokļu maksā avansā, ievērojamu sadaļu veido arī pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas un atmaksāšanas kārtība.

Atgriežoties pie šiem aptuveni 20% uzņēmumu no visu to uzņēmumu skaita, kam nodokļi tiek kompensēti, tie stabili pārstāvēti šai savādajā topā jau vairākus gadus pēc kārtas, tomēr mulsina vēl viens fakts. Proti, no visu tā saucamo negatīvo nodokļu summas lauvas tiesu – 60% – saņem tieši šī uzņēmumu saujiņa, precīzāk, tikai 1797 uzņēmumi. To kopējais neto apgrozījums pērn pārsniedza divus miljardus eiro, bet kopējie maksājumi valsts makā allaž ir negatīvi – pēdējo trīs gadu laikā tie svārstījušies no 140 līdz 97 milj. nodokļu maksātājiem atņemtiem eiro. Šiem uzņēmumiem vismaz trīs gadus – tik tālu sniedzas publiski pieejamie dati – nepārtraukti tiek uzrādīta nodokļu pārmaksa daudzu miljonu eiro apmērā, un pēc DB izvaicāto ekspertu domām šo uzņēmumu gadījumā nodokļu atmaksu pamatā veido tieši PVN maksājumi. Turklāt interesanti, ka vairāk nekā trešdaļa no tiem ir ārvalstu kapitāla uzņēmumi. Vēl viens fakts – gadu no gada tie palielina zaudējumu apjomu. Tajā pašā laikā nodarbina vidēji astoņus darbiniekus katrs. Arī šo uzņēmumu pārstāvētās nozares ir interesantas – pamatmasa darbojas kravu un pasažieru pārvadājumos un pārtikas vairumtirdzniecībā. Par eksportējošiem nozarēm ir mazāk neskaidrību, bet citas liek saraukt pieti, atzīst arī Lursoft pētnieks Ainars Brūvelis. Kā viņš iepriekš norādīja DB, daļa šo uzņēmumu nešaubīgi ir godājami un pelnījuši saņemt atpakaļ pārmaksāto nodokļu daļu. Tomēr, uz šīs dīvainās statistikas fona, kas rada iespaidu par to, ka šis tas tur «nelīmējas kopā», ir arī otra – negodprātīgo uzņēmumu daļa. Sanāk, ka starp šīs īpatnējās grupas uzņēmumiem ir arī tādi, kas spēj manipulēt ar nodokļu sistēmu tik augstā līmenī, ka vienus nodokļus, piemēram, par darbiniekiem, var segt uz atmaksāto nodokļu rēķina. Citiem vārdiem sakot – uz nodokļu maksātāju rēķina. Acīmredzot iemesls ir sistēmas nepilnības, kļūdas, kas jāizķer kā ērces no sēņotāja biksēm, lai iztiktu bez nelāgām sekām, kas, kā jau var noģist, izdara zināmu spiedienu uz valsts maku. Budžeta veidošanas kontekstā, kur ministrijas cīnās par miljoniem un atsevišķas nozares gaužas par mūžīgo nabadzību un lobija vārdā gatavas pašas pasludināt savu pastaro dienu, tā liekas īpaši liela greznība – regulāri dāvināt veikliem zēniem daudzus miljonus eiro. Tā vairs nav nodokļu atmaksa, bet nepelnīta dāvana no valsts, publiskās naudas prēmija par izdomu, spējot apvest sistēmu ap stūri, iespējams, nevis tikai trīs, bet jau daudzu gadu garumā.

Pārmaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa automātiska atmaksas ēra Latvijā varētu sākties no 2022. gada; šādu iespēju varēšot izmantot daudz cilvēku. To paredz Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātie grozījumi iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā.

Nodokļu administrācija iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu automātiski atmaksās tiem nodokļa maksātājiem, kuri nebūs iesnieguši iedzīvotāju ienākumu deklarāciju līdz nākamā gada 30. septembrim. Jāņem vērā, ka šāda automātiska nodokļa atmaksa būs iespējama tikai tiem, kuri nebūs reģistrējuši saimniecisko darbību, nebūs guvuši ienākumus ārzemēs un nebūs guvuši citus ienākumus, par kuriem jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nodokļu maksātājam nebūs nodokļu parādu.

Tāpat iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu atmaksa varēs īstenoties, ja tā būs radusies kā gada diferencētā neapliekamais minimums, kā papildu atvieglojumi (personām ar invaliditāti, politiski represētajiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem), kā pensionāra neapliekamais minimums, kā šī nodokļa progresīvā likme, kā atvieglojuma par apgādībā esošu personu nepilnīga izmantošana, kā arī par paša nodokļa maksātāja attaisnotajiem izdevumiem, kas saistīti ar personas veiktajām iemaksām kā privātajos pensiju fondos un apdrošināšanas prēmiju maksājumiem. Pašreiz saņemt pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa summu var, tikai iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, un, ja to nedara, tad pārmaksāto nodokļa summu nodokļa maksātājs nesaņem.

Līdz ar ekonomikas augšupeju, uzlabojusies arī Latvijas iedzīvotāju finanšu rezerve, liecina Swedbank apkopotie dati.

Teju piektdaļai (17%) ir izdevies izveidot uzkrājumu trīs un vairāk algu apmērā (par 2% punktiem vairāk nekā pērn), savukārt katram desmitajam tas ir vienas līdz trīs algu robežās. Savukārt nekādu iekrājumu nav salīdzinoši nelielai sabiedrības daļai – 7%.

Pārējā iedzīvotāju daļa, aptuveni divas trešdaļas sabiedrības jeb 67% atzīst, ka viņu uzkrājums vērtējams apmēram vienas vidējās mēnešalgas apmērā. To, ka kopumā uzkrājumu veidošanas disciplīna pamazām uzlabojas, apstiprina arī paši iedzīvotāji. 53% aptaujāto norāda, ka veido uzkrājumus dažādiem mērķiem, turklāt pēdējo divu gadu laikā piektdaļa (19%) ir spējusi uzkrājumiem novirzīt vairāk naudas, nekā līdz šim, savukārt trešdaļa (34%) līdzšinējā apmērā.

Kopš 2020. gada, kad pasaulē sāka plosīties Covid-19 pandēmija, pārmaiņas ikviens no mums izjutis visdažādākajās dzīves jomās, un darba vide daudziem nav izņēmums.

Pandēmija cita starpā mudināja pievērst lielāku uzmanību darba un atpūtas līdzsvaram, rūpēties ne tikai par fizisko, bet arī emocionālo veselību, un uz šo abu elementu līdzsvaru sāka tiekties arvien vairāk uzņēmumu arī Latvijā. Šobrīd skaidri redzam, ka darbinieki kļūst prasīgāki pret dažādiem motivācijas instrumentiem jeb tā sauktajiem “labumu groziem” un sagaida ne tikai tūlītējus ieguvumus, bet arī ilgtermiņa risinājumus.

Lai gan darbinieku veselības apdrošināšana joprojām ir viens no populārākajiem papildu labumiem, gan mazie, gan lielie uzņēmumi nereti izvēlas darbiniekiem veidot arī ilgtermiņa uzkrājumus pensiju 3. līmenī vai dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu. Diezgan bieži darba devēji pašiem darbiniekiem dod iespēju izvēlēties, kurā no abiem krāšanas instrumentiem viņi vēlas novirzīt savu naudu.

Pandēmijas laikā uzkrātā investēšanai arvien vairāk pievērsušies arī tie, kas līdz šim to nedarīja – paplašinājies mazo investoru loks, liecina bankas Citadele meitas sabiedrības CBL Asset Management dati par 2021. gadu.

Proti, ieguldīt finanšu aktīvos sākusi arvien plašāka sabiedrības daļa pretēji līdz šim novērotajam, kad uzkrājumi un investīcijas koncentrējās galvenokārt nelielas daļas turīgāko iedzīvotāju rokās.

Privātpersonu iekrājumu tendencei pozitīvi attīstoties jau vairāk nekā desmit gadus, arī 2021. gads nav bijis izņēmums – Citadeles klientu uzkrājumos arī pērn fiksēts pieaugums 15 % apmērā, un vidējie uzkrājumi pārsniedz 4000 eiro, taču arvien plašāka sabiedrības daļa lielākus uzkrājumus sākuši veidot ieguldījumos, kas saistīti ar finanšu tirgiem.

2021. gada pirmajos 11 mēnešos par 14 % pieaudzis kopējais iekrājumu apjoms tādos finanšu tirgus instrumentos kā pensiju 3. līmenī, uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, kā arī ieguldījumos akcijās, obligācijās un ieguldījumu fondos.

Uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā joprojām ir ļoti mazattīstīta. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi dzīvības apdrošināšanas produktos kopumā veido 400 miljonus eiro (kopā ar juridisko personu iemaksām), kas ir vien 11% no pensiju otrajā līmenī uzkrātajiem vairāk nekā 3 miljardiem eiro, un katru gadu uzkrājumi pieaug par mazāk nekā 10%.

2017. gadā SEB banka veica iedzīvotāju aptauju ar mērķi noskaidrot, cik finansiāli aizsargāti viņi jūtas. Secinājumi nebija iepriecinoši – 39% aptaujāto atzina, ka viņiem vispār nav nekādu uzkrājumu, bet 17% cilvēku uzkrājumu pietiktu ne vairāk kā mēnesim. Šajā situācijā iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus noteikti ir būtiska papildu motivācija iedzīvotājiem veidot uzkrājumus. Ja būs iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus par ieguldījumiem jebkurā Latvijā reģistrētā ieguldījumu fondā, ja ieguldītājs slēdz līgumu par ieguldījumu veikšanu vismaz 10 gadu garumā, arī tā būs laba motivācija uzkrājumu veidošanai.

Valstij kopā ar darba devējiem un finanšu sektoru ir nopietni jāstrādā, lai iedzīvotājos attīstītu uzkrājumu veidošanas kultūru. Šobrīd SEB Dzīvības apdrošināšana aktīvi skaidro iedzīvotājiem, kāpēc nepieciešams veidot uzkrājumus un kādas ir to iespējas. Skaidrs, ka lielāks ienesīgums uzkrājumiem saistīts ar lielāku risku, tāpēc sarunās par uzkrājumu veidošanu nav vietu liekām spekulācijām un demagoģijai, ar ko nodarbojas daži tirgus spēlētāji, bet svarīga ir jēgpilna konsultācija, ko mūsu darbinieki nodrošina klientiem.

Bijušā Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova uzkrājumi aprīļa beigās veidoja kopumā 279 820 eiro, bet viņa vietnieks Aigars Pečaks pērnā gada nogalē bija uzkrājis kopumā 352 132 eiro, liecina pēdējās amatpersonu iesniegtās deklarācijas.

Tiesa liek Loginovam un Pečakam atmaksāt nelikumīgi iztērētos līdzekļus vairāk nekā 850 000 eiro apmērā

Loginova deklarācija, pārtraucot pildīt Rīgas brīvostas pārvaldes uzņēmuma Rīgas brīvostas flote valdes locekļa pienākumus šogad 24.aprīlī, liecina, ka bezskaidrā naudā viņš bija uzkrājis 243 872 eiro un 17 237 ASV dolārus (14 398 eiro) bankās Latvijā un Spānijā, savukārt skaidrā naudā - 21 550 eiro.

Pēc aģentūras LETA aprēķiniem, kopējie Loginova uzkrājumi izteikti eiro valūtā 24.aprīlī veidoja 279 820 eiro.

Pēdējo 12 mēnešu laikā uzkrājumu apjoms audzis trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, tomēr vien 3% aptaujāto uzkrātā naudas summa palielinājusies būtiski, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja. Kopumā, lai gan lielākajai daļai mājsaimniecību ir izveidoti uzkrājumi, vairumā gadījumu tie ir nelieli un nodrošinātu iztiku ne ilgāk kā vienu mēnesi.

Saskaņā ar aptaujas datiem uzkrājumus veido 78% Latvijas iedzīvotāju. Liela daļa (42%) atzinuši, ka iekrātās naudas apjoms ļautu segt ikdienas izdevumus labākajā gadījumā vienu mēnesi. Ilgākam laika periodam, proti, aptuveni 3 mēnešiem, uzkrājumu pietiktu vien 16% aptaujāto. Tiesa, pozitīvi vērtējams fakts, ka piektajai daļai (20%) to būtu gana, lai iztiktu pusgadu vai pat ilgāk. Tajā pašā laikā teju tikpat lielai daļai Latvijas mājsaimniecību (22%) uzkrājumu nav vispār.

«Lai gan pēdējā gada laikā Latvijā piedzīvota ekonomiskā izaugsme un kopējais atalgojuma līmenis audzis, jāņem vērā arī cenu līmeņa pieaugums, kas atstājis ietekmi uz naudas faktisko vērtību. Pēc statistikas datiem redzams, ka pieaugums ienākumu pusē bijis straujāks par izmaksu kāpumu, nodrošinot mājsaimniecību kopējās pirktspējas palielināšanos. Samaksājot «inflācijas nodevas», iedzīvotāju atlikums maciņā ir pozitīvs – vairāk varam atļauties iztērēt un arīdzan atlicināt uzkrājumiem. Kamēr daļai Latvijas iedzīvotāju ikmēneša ienākumu līmenis ir zems un uzkrājumu veidošana gluži objektīvu iemeslu dēļ nav prioritāte, citiem joprojām nav izveidojies paradums uzkrāt – tā vietā brīvie līdzekļi tiek novirzīti dzīves vides labiekārtošanai, ceļošanai vai dažādu statusa lietu iegādei,» norāda Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Bijušā politiķa un publiskajā telpā par oligarhu dēvētā ekspremjera Andra Šķēles gada laikā pēc deputāta pilnvaru nolikšanas izsniegtie aizdevumi saglabājušies 2010.gada līmenī, sasniedzot 18,69 miljonus latu.

Par to liecina viņa valsts amatpersonas deklarācija, kura iesniegta par pirmo gadu pēc Saeimas deputāta amata pienākumu pildīšanas izbeigšanas - no 2011.gada 17.oktobra līdz 2012.gada 16.oktobrim.

Šķēle aizdevumus izsniedzis latos, eiro un ASV dolāros.

Minētajā periodā viņš veicis darījumus par vairākiem simtiem tūkstošu latu, tajā skaitā vekseļa prasījuma cesiju.

Savukārt bijušā politiķa bezskaidras naudas uzkrājumi veido 301 546 latus, un bijušajai amatpersonai ir arī 65 545 latus lieli skaidrās naudas uzkrājumi.

Saskaņā ar likumu deklarācijā ir jānorāda tie darījumi, naudas uzkrājumi un aizdevumi, kuru summa pārsniedz 20 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas.

Neviena Valsts prezidenta kandidāta finanšu iespējas nav ne tuvu līdzīgas kā esošā prezidenta Andra Bērziņa deklarācijā norādītājām, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Valsts prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Bondars Latvijas Reģionu apvienībai pērn ziedojis savus gada ienākumus. Faktiski vienīgie M. Bondara pērnā gada ienākumi ir pēc ievēlēšanas Saeimā saņemtā alga teju 4,3 tūkst. eiro apmērā, izriet no viņa amatpersonas deklarācijas. Tikmēr savam politiskajam spēkam pērn vairākos ziedojumos viņš atvēlējis 4,8 tūkst. eiro, izriet no KNAB informācijas. Arī kompānijas, kur deputātam pieder kapitāldaļas 2,6 tūkst. eiro vērtībā, pērn nav bijušas finansiāli veiksmīgas, secināms no Lursoft. Proti, konsultāciju uzņēmums SIA PBK saimniecisko darbību nav veicis, slīgstot vairāk nekā 36 tūkst. eiro zaudējumos. Arī SIA Harijs Bondars situācija ir līdzīga, tikai zaudējumi pērn bijuši mazāki – 5,1 tūkst. eiro. Jāpiebilst, ka viņa profesionālā darbība, gan ne attiecībā uz šiem uzņēmumiem, bija saistījusi VID interesi, bet neskaidrības esot novērstas, ziņo LETA. DB jau iepriekš ziņojis, ka ziedojumus politiskiem spēkiem drīkst veikt no ienākumiem, kuri gūti tajā pašā kalendārajā gadā vai iepriekšējos divos kalendārajos gados. M. Bondars pēc ilgāka laika privātā biznesā par valsts amatpersonu kļuva tikai pērnruden, tādēļ par viņa pēdējo gadu ienākumiem oficiāla informācija nav gūstama.

Stabilā situācija Latvijas tautsaimniecībā jau astoto gadu nodrošina iekšzemes noguldījumu kāpumu.

Izteiktāka bijusi darba algu kāpuma un bezdarba krituma veicinātā mājsaimniecību noguldījumu palielināšanās, kamēr uzņēmumu noguldījumi bijuši svārstīgāki un atsevišķos gados arī sarukuši, uzņēmējiem uzkrājumus izmantojot importa un investīciju darījumos.

Noguldījumu ienesīgums ir zems, iedzīvotāji un uzņēmēji meklē ienesīgākas līdzekļu izvietošanas iespējas, tamdēļ lielākā daļa noguldījumu koncentrējas likvīdajā pieprasījuma noguldījumu segmentā. Rūkot ārvalstu klientu noguldījumiem un turpinoties mātesbanku finansējuma samazinājumam, augošie iekšzemes noguldījumi kļuvuši par galveno banku finanšu resursu avotu – 2018. gada nogalē iekšzemes noguldījumu atlikums pārsniedza banku iekšzemes kredītportfeļa lielumu.

Pensiju 2.līmenis kļuvis aizvien nozīmīgāks - sistēmā iemaksāti teju 2,3 miljardi eiro un tas sistēmas darbības laikā nopelnījis vairāk nekā 400 miljonus eiro, preses konferencē par pensiju sistēmu sacīja AS Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrība vadītājs Pēteris Stepiņš.

Novembra beigās uzkrājumi bija 2,7 miljardi eiro un šogad visdrīzāk pārsniegs 3 miljardus eiro,

Viņš uzsvēra, ka bieži vien izskan izteikumi, ka pensiju 2.līmenis nespēj atpelnīt inflāciju, taču tā īsti nav patiesība. Ja 2.līmeņa iemaksas nepārspētu inflāciju, tad uzkrājumi nebūtu sasnieguši pat 2,5 miljardus eiiro.

Eksperts uzsvēra, ka pensiju 2.līmeņa līdzekļi ir katra cilvēka reāli uzkrājumi, un tas nav virtuāls ieraksts kādā ministrijas mapē, kā 1.līmeņa pensija, tas ir aprēķināts uzkrājums uz papīra, reāla nauda, kas funkcionē ekonomikā.

Viņš gan atzina, ka inflācija sistēmai radīja problēmas pirmskrīzes laikā, kas buma laikā sasniedza pat 18% gadā. Tik daudz nespēj nopelnīt teju neviens pensiju pārvaldnieks, taču sistēma atkal atguvās pēckrīzes periodā, kad sistēmā turpināja veikt iemaksas un pensiju 2.līmenis sāka apsteigt inflāciju.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Pirmajā pusgadā bankas nopelnījušas 78,5 miljonus latu, tomēr daļa banku joprojām strādā ar zaudējumiem vai to peļņa gada laikā samazinājusies. Daļai banku peļņu turpina samazināt pieaugošie uzkrājumi nedrošiem kredītiem, kas pirmā pusgada beigās veidoja 1,075 miljardus latu jeb 9% no kopējā banku kredītportfeļa.

Salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, auguši gan banku tīrie komisijas naudas ienākumi par 30,6%, gan tīrie procentu ienākumi - par 9,3%, veicinot peļņas pieaugumu, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati. Ar peļņu šogad strādājušas 14 Latvijas bankas un piecas ārvalstu banku filiāles - to kopējā tirgus daļa banku sektora aktīvos veido 90,8%. Savukārt banku sektora gūtā peļņa līdz jūnija beigām pirms uzkrājumiem un nodokļiem gandrīz sasniegusi 140 miljonus latu, augot par 24%.

Ar lielāko peļņu pirmajā pusgadā strādājusi Swedbank, nopelnot 43,7 miljonus latu - peļņa gada laikā nedaudz sarukusi, jo, lai arī peļņa pirms uzkrājumiem ir augusi, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu, peļņas apjomu ietekmējis šogad sarukušais uzkrājumu nedrošiem parādiem veidošanas rezultāts. «Pirmajā pusgadā Latvijā turpinājās ekonomikas izaugsme, saglabājās noturīgs iedzīvotāju un uzņēmumu noskaņojums, auga bankas klientu skaits un aktivitāte. Problemātisko kredītu bruto apjoms turpina samazināties gan uzņēmumu, gan privātpersonu portfelī, savukārt jaunā kreditēšana pakāpeniski pieaug un uzlabo kopējo portfeļa kvalitāti. Turpinās arī iepriekš veikto uzkrājumu atbrīvošana,» skaidro Swedbank valdes loceklis, Finanšu pārvaldes vadītājs Ansis Grasmanis. «Pirmajā pusgadā banka atbrīvoja 17 miljonus latu no veiktajiem uzkrājumiem nedrošajiem kredītiem (pērn attiecīgi 24 milj. latu), pārsvarā korporatīvo kredītu portfelī,» skaidro bankas pārstāvis.

Pēdējā laika procentu likmju tendences ir izsaukušas noguldītāju vilšanos. Latvijas finanšu tirgi nekad agrāk nav pieredzējuši tik zemas procentu likmes. Daudzos gadījumos tās ir zem 1% gadā, vairāk nekā divreiz mazākas par inflācijas līmeni. Tas raisa pārdomas - kā nodrošināt, lai mūsu uzkrājumi pelna vairāk, nekā atņem inflācija.

Dainis Rozenfelds,

Mandatum Life Latvijas filiāles Ieguldījumu pārvaldes vadītājs.

Kāpēc tas notika?

Procentu likmju svārstības laika gaitā ir parasts process. Tas atspoguļo makroekonomiskos ciklus. Ekonomika vienmēr ir attīstījusies viļņveidīgi, un procentu likmes tāpat. Kad pasaules ekonomika piedzīvo augšupeju, tajā pašā virzienā dodas arī procentu likmes. Un pretēji – kad ekonomikas izaugsme palēninās, procentu likmes samazinās.

Skatoties no šīs perspektīvas, var viegli prognozēt, ka noguldījumu likmes kādu dienu atkal kāps, taču tas nenotiks tik drīz. Tādēļ cilvēkiem, kas savus uzkrājumus ielikuši noguldījumos, joprojām galvassāpes sagādās tas, kā parūpēties, lai nauda nezaudētu savu vērtību inflācijas dēļ. Pašreiz inflācijas līmenis ir apmēram divreiz augstāks par vidējām noguldījumu procentu likmēm tirgū.